Hugo Kabrē izgudrojums

- Tu viņam noteikti patīc, - Izabella sacīja. - Krusttēvam mājās plauktā ir saglabāti visi zīmējumi, kurus es viņam bērnībā dāvināju.

Hugo pasmaidīja, un Izabella uzvilka peli. Bērni noskatījās, kā tā aizskrēja pa leti.

Hugo domāja par to, ko tēvs bija teicis par mehānisko cilvēku. - Vai tu esi pamanījusi, ka visi mehānismi ir radīti ar kādu mērkti - viņš jautāja Izabellai. -Tie tiek izveidoti, lai liktu tev smieties - piemēram, kā šī pele, vai lai paziņotu par pareizu laiku - kā pulksteņi, vai lai apburtu tevi un liktu brīnīties - kā mehāniskais cilvēks. Iespējams, tāpēc salauzti mehānismi vienmēr mani skumdina, jo tie vairs nespēj īstenot mērķi, kam tie radīti.

Izabella pacēla peli, uzvilka to un nolika uz letes.

- Varbūt ar cilvēkiem ir tāpat, - Hugo turpināja. -Ja tu zaudē savu dzīves mērķi… tad tu esi kā salauzts.

- Kā Žorža paps?

- Iespējams… varbūt mēs varam viņu salabot.

- Kā mēs to varam izdarīt?

- Nezinu, bet varbūt Renē Tabards varēs mums palīdzēt, kad nākamnedēļ atnāks ciemos. Viņš zinās, ko darīt…

Hugo un Izabella kādu bridi klusēja, un tad meitene jautāja: - Vai tāds ir tavs dzīves mērķis? Salabot to, kas saplīsis?

Hugo par to kādu brīdi domāja. - Nezinu, - zēns teica, - varbūt.

- Un kāds ir mans dzīves mērķis? - prātoja Izabella.

- Nezinu, - Hugo atkārtoja.

Abi paskatījās uz pulksteni, novāca rotaļlietas, arī zilo peli, un aizvēra rotaļlietu stenda durvis. Viņi savāca visu naudu, un Izabella ielika to kabatā.

- Pirms iesi mājās, atnāc man līdzi, - Hugo sacīja un palīdzēja Izabellai ielīst stacijas sienās pa tuvāko ventilācijas lūku. Tā kā Hugo bija savainota roka un Izabellai - izmežģīta potīte, bērniem bija ļoti grūti tikt augšā pa kāpnēm, bet viņi viens otram palīdzēja, kamēr uztrausās līdz stikla pulksteņiem, no kuriem pavērās skats uz pilsētu. Bija paredzēts, ka pulksteņi no iekšpuses tiek izgaismoti, diemžēl elektrības padeve jau sen bija pārstājusi darboties.

- Cik skaisti, - Izabella sacīja. - Izskatās, it kā visa pilsēta būtu radīta no zvaigznēm!

- Dažkārt es te naktīs atnāku, pat ja man nav jālabo pulksteņi, un vienkārši vēroju pilsētu. Man patīk iztēloties, ka pasaule ir viens liels mehānisms. Zini, mehānismā nekad nav lieku detaļu. Tajā ir tikai tik daudz detaļu, cik vajadzīgs, un tikai tādas, kādas vajadzīgas. Tāpēc, es domāju, ja visa pasaule ir viens liels mehānisms, man arī tajā ir kāda vieta un mērķis. Un tas nozīmē, ka arī tev tāds ir.

Viņi vēroja zvaigznes un mēnesi sev virs galvas. Pilsēta mirdzēja bērniem pie kājām, un vienīgā skaņa šajā pasaulē bija pulksteņa mehānisma dūkoņa. Hugo atcerējās kādu citu filmu, kuru viņi ar tēvu pirms pāris gadiem bija skatījušies, - Parīzē apstājās laiks, un visi cilvēki sastinga. Vienīgi Eifeļa torņa naktssargs kopā ar dažiem pasažieriem, kas tikko atlidojuši ar lidmašīnu, savādā kārtā spēja pārvietoties pa sastingušo pilsētu. Kā gan tas būtu? Paija visi pulksteņi stacijā apstātos, Hugo domāja, laiks tik un tā turpinātu savu ritējumu. Pat tad, ja tu vēlētos to apturēt.

Kā tagad.

7 Apciemojums

Drīz vien bērni bija nopelnījuši pietiekami daudz naudas vecā vīra zālēm, kuras Izabella nopirka vietējā aptiekā. Bet šī bija bijusi smaga nedēļa. Hugo, staigājot pa staciju, ievēroja, ka pulksteņi sāk lūzt. Katrs rādīja citu laiku. Pats briesmīgākais bija tas, kas stacijas inspektors bija uzrakstījis zīmīti Hugo tēvocim un piespraudis to pie pēdējā algas čeka, aicinot viņu uz tikšanos klātienē. Hugo nezināja, ko darīt. Viņš tikai lūdza Dievu, kaut spētu izvairīties no stacijas inspektora tik ilgi, līdz uzzinās atbildes uz jautājumiem, kas radušies pēc mehāniskā cilvēka iedarbināšanas.

Šī bija nakts pirms Etjēna un RenēTabarda apciemojuma. Hugo ilgi nespēja aizmigt, bet iesnaudies sapņoja par briesmīgo negadījumu, kas pirms trīsdesmit sešiem gadiem bija noticis stacijā, par šo notikumu cilvēki joprojām runāja. Hugo bija dzirdējis nostāstus par šo traģēdiju jau bērnībā. Kāds vilciens bija pārāk strauji pienācis stacijā. Tam bija saplīsušas bremzes, un vilciens, noskrējis no sliedēm, bija salauzis barjeras, aizslīdējis pāri stacijas zālei, izgāzis divas sienas un izlidojis laukā pa logu, sašķaidot stiklu miljons gabaliņos.

Sapnī Hugo viens pats soļoja gar staciju, kad pēkšņi sadzirdēja skaļu troksni un pacēla skatienu. Viņam virsū no debesim gāzās vilciens.

Hugo pamodās, sviedros izmircis.

Izsalcis un nespēdams aizmigt, zēns izlīda no gultas un apģērbās. Viņš nokāpa stacijā un nozaga piena pudeli. Hugo par lielu prieku pie kafejnīcas durvīm bez uzraudzības bija atstāta paplāte ar svaigi ceptiem kruasāniem. Viņš nočiepa pāris kruasānu un metās atpakaļ uz istabu, kur paēda un gaidīja norunāto tikšanos.