Hugo Kabrē izgudrojums

- Par to es neraizējos. Gan jau mēs abi to pietiekami ātri salabosim. - Zoržs Meljess pagriezās pret inspektoru. - Nav iespējams nozagt to, kas pieder tev pašam, vai ne? Tas mehānisms pieder zēnam. Mēs izdomāsim, kā varam samaksāt jums par pienu un kruasāniem, kundze. Bet tagad mums ir laiks doties prom no stacijas.

Viņš palīdzēja Hugo piecelties. Abus bērnus ieskāva vecā vīra apmetņa ieloces, un viņi visi trīs devās mājup.

PĒC SEŠIEM MENEŠIEM

11 Burvjumākslinieks

Hugo uzvilka smokingu. viņš pavirpināja pirkstos pogas, novērtējot, cik tās ir gludas un mirdzošas. Zēns uzmeta skatienu savam spoguļattēlam un nodomāja, ka izskatās gandrīz pieaudzis.

Meljesi bija atbrīvojuši nelielu istabiņu savā dzīvoklī, un tagad tur dzīvoja Hugo. Francijas Kino akadēmija, pateicoties Renē Tabarda ieteikumam, bija piešķīrusi Meljesam mūža stipendiju, un daļa šo ienākumu tika izmantoti Hugo istabas

iekārtošanai. Vienā istabas galā bija neliels darba galds, kur atradās mehāniskās rotaļlietas, kā ari dažādas burvju mākslinieka triku ierīces, kuras Hugo pats bija pagatavojis. Bija sācies skolas gads, un Hugo bija ari rakstāmgalds, kur pildīt mājasdarbus. Plaukti bija pilni ar grāmatām, te bija arī daudz suvenīru no

Pasaules Tirdzniecības izstādes, ko vini ar Izabellu

pirms mēneša bija apmeklējuši. Tēva piezīmju grāmatiņa bija droši noglabāta galdiņā pie gultas. Grīdu klāja zīmējumi. Un vienā no galda atvilktnēm zēns glabāja biļetes no filmām, kuras kopā ar Izabellu bija noskatījies.

Kinoteātrī, kas bija atvērts netālu no viņu mājas, Hugo bija ceļojis atpakaļ laikā, redzējis dinozaurus un pirātus, un kovbojus un skatījis nākotni ar robotiem un tik milzīgām pilsētām, ka to augstceltnes aizēnoja debesis. Viņš bija lidojis lidmašīnās un apbraucis apkārt pasaulei. Kinoteātra tumsā Hugo pirmo reizi mūžā ieraudzīja džungļus, okeānus un tuksnešus. Viņš gribēja tos redzēt arī dzīvē.

Vienā istabas stūrī stāvēja mehāniskais cilvēks, kuru Hugo un Zorža paps bija pilnībā atjaunojuši.

Hugo sabaza kabatās burvju māksliniekā piederumus un kārtis, kuras vienmēr nēsāja līdzi, tad ieskatījās savā pulkstenī un pieklauvēja pie Izabellas durvīm. Viņa tās atvēra, tērpusies baltā kleitā, kas šķita mirdzam.

Dzīvojamā istabā stāvēja Zoržs Meljess, uzvilcis smokingu un aplicis melno, debess spīdekļiem rotāto apmetni (kuru viņa sieva bija ar mīlestību salāpījusi un iztīrījusi un kurš tagad bija gluži kā jauns), un Meljesa kundzei mugurā bija kleita, kas vizēja kā ūdens. Drīz vien ieradās arī Etjēns, viņam mugurā bija jauns smokings un uz acs - jauns pārsējs.

Hugo pacēla ielūgumu, kas gulēja uz galda.

Francijas Kino akadēmija ielūdz jūs uz vakaru, kurā godināsim kino leģendas ŽORŽA MELJESA dzīvi un darbu

Pie durvīm piebrauca divas mirdzošas, melnas mašīnas, un visi devās laukā.

- Ai! Mana fotokamera! - izsaucās Izabella. - Gandrīz aizmirsu! - Viņa ieskrēja mājā un atgriezās ar sudraboti melnu kameru, kuru krustvecāki bija uzdāvinājuši meitenei dzimšanas dienā.

- Vai paķersi pāris filmiņu? - viņa jautāja Hugo un

iedeva zēnam rullus, kurus viņš sabāza kabatās. - Es jau kādu laiku gribēju tev atdot šo. - Izabella pasniedza Hugo fotogrāfiju, kur viņš bija uzņemts kopā ar vecajiem draugiem: Antuānu un Luisu. Visi trīs bija aplikuši rokas cits citam ap pleciem un smējās.

- Paldies, - Hugo teica un smaidot ieslidināja fotogrāfiju jakas kabatā.

Izabella sakārtoja fotokameras siksnu un ķēdītē iekārto atslēgu.

Šoferi atvēra viņiem durvis, un, kad visi bija sakāpuši, limuzīni devās uz Francijas Kino akadēmiju.

- Ir pagājis ļoti ilgs laiks, kopš es šeit biju, - sacīja vecais vīrs, kad viņi jau tuvojās galamērķim. - Varbūt jāpalūdz, lai man parāda Prometeju, ko es jaunībā uzgleznoju.

- Tu uzgleznoji to gleznu, Zorža pap? - jautāja Hugo. - Man jau likās , ka tas ir prometejs! es to redzēju bibliotēkā.

- Tātad tā joprojām atrodas turpat? Tās ir labas ziņas. Jūs taču esat lasījuši mītu par Prometeju, vai ne?

Bērni apliecināja, ka zina šo mītu.

- Tad jau jūs zināt, ka beigās Prometeju izglāba. Viņa ķēdes tika sarautas, un viņš beidzot kļuva brīvs. - Vecais vīrs piemiedza ar aci un teica: - Vai tas nav lieliski?