Laika cilpa

Tu esi idiots! – kliedza kada iekseja balss. "Jusu augstpratibas un augstpratibas del, zemiska ieraduma del izvirzit sevi augstak par visiem citiem, jus un es nomirsim seit." Mes iekritisim saja smirdigaja bedre, un neviens mus neatradis. Ne es, un jo ipasi ne jus. Stulbi! Stulbi! Stulbi! Tu esi augstpratigs audzinatajs, tev ir prieksstats par to, kas to zina, un tagad tu sedesi par so caurumu skolas sliktaka skolena uzraudziba, kurs tikai smejas par tevi, jo speja tevi apmanit. vina mazais pirksts! Vai tu domaji, ka parspesi vinu viltiba? Atzistiet, tas ir tiesi tas, ko jus domajat? Ka cerejat, ka pirmais ieraudzisiet pieauguso nometni un pec tam pastastisiet par to visiem? Galu gala tev uzreiz bija skaidrs, ka pec vina palaidnibas neviens Cervjakovu ne ar ko neapbalsis, vins tulit tiks nosutits uz policijas bernu istabu, bet pec tam uz noziedznieku internatskolu un jus vairs nekad neredzesit. ! Tas nozime, ka visus laurus vari piedevet sev! Ta tu domaji?!

Liza kluva auksta. Vina tiesam ta domaja un visu celu smejas par so mulki, lai gan saprata, ka bez vina brutala speka butu grutak. Un ir biedejosi but vienam meza, it ipasi nakti.

Kaut ka vina sajuta bedres malas, pienaca tuvak, visa tricedama, pagriezas par simt astondesmit gradiem un vienkarsi saka sedet, kad no kaut kurienes aizmugures, it ka no pasas bedres, atskaneja kluss, tikko dzirdams, bet neatlaidigs, atskaneja stingrs cuksts.

– Liza! Tas esmu es, nelauj tam paradities, es tevi neredzu, bet es zinu, ka tu esi ieksa. Nebaidieties!

Aiz bailem vina pavisam aizmirsa, kapec seit ieradas, un automatiski apsedas pari bedrei, aizmirstot nolaist bikses.

– Kas es esmu? – vina gandriz raudot cuksteja.

– Tas esmu es, Deivid. Es tev sekoju visu so laiku. Tad vins paslepas aiz majas. Un, kad es redzeju, ka tu iznaci, es paspeju uzskriet pari un paslepties aiz tualetes. Vai tu mani dzirdi?

– Ja.

"Vai vini jums neko sliktu nenodarija?"

"Ne…" vina teica, klabinot zobus.

– Cik tadu ir?

– Cetri. Cetri pieaugusi puisi. Cervjakovu sauc iesaga… Cerva un vins… vins vinus no kaut kurienes pazist. Vini izskatas ka… – vina gribeja mikstinat savu raksturojumu siem puisiem, saukt vinus vienkarsi par huliganiem, bet vini izskatijas pec banditiem. Bedigi slavenie sosejas banditi. – Vini izskatas pec banditiem. Ka filma…

– Tas ir skaidrs. Vai tu juties labi? Vai tu vari skriet?

Vina par to domaja. Ja neskaita pilnu urinpusli, vinai bija labi.

"Ja," vina atbildeja. – Es drosi vien varu.

– Cervjakovs stav uz lievena. Vins smeke. Es noversisu vina uzmanibu. Un, kad vins skrien vai iet otra virziena, jums ir jaizkapj no turienes un jaapiet tualete. Tad mes skriesim no sejienes cik atri vien varesim. Kamer vins sapratis, kas notiek, mes busim talu. Vai tu mani dzirdi?

– Ja.

Liza drudzaini apsvera Deivida priekslikumu. Tas, ka vins bija seit, vinu nedaudz nomierinaja. Bet… vina atcerejas Cervjakova skatienu. Ja vins vinus apdzitu, tad nekada zelastiba nebutu gaidama. Vins nogalinas gan Deividu, gan vinu.

It ka apstiprinot vinas domas, atskaneja nekaunigs sauciens.

– Kur tu esi? Vai esat iestredzis? Vai es varu tev palidzet?

– Atbildi vinam! – Deivids cuksteja.

Liza pamaja ar galvu.

"Tagad…" vina kliedza divaina, salauzta balsi. "Seit ir tumss, jus neko nevarat redzet."

– Ha-ha-ha! – vins iesmejas atbildot. – Tumsa, bez vainas! Ieskaties bedre un nepakriti no stresa!

Vina juta, ka vairs nevar izturet, novilka bikses un ar neticamu atvieglojumu iztuksoja urinpusli.

Tagad jus varat skriet! – kada iekseja balss vinai kliedza. – Savelciet sevi, citas iespejas vairs nebus!

Vina piecelas, iebaza dzemperi sporta bikses un, drebedams caurveja skapi, sacija:

– Deivid, es neiesu.

Dazas sekundes vina dzirdeja tikai vina kraksanu. Bet iekseja balss skaidri un kodigi teica:

"Es nekad neesmu saticis tik pompozus mulkus!"

– Ja es tagad begu, vini skries pec mums. Vini… noteikti mus panaks. Un tad vini tevi nogalinas. – Vina teica so vardu – "nogalinat" drizak bridinajuma labad. Dzili sirdi vina bija pilnigi parliecinata, ka puisi vinai nenodaris pari.

"Vini mus nepanaks," Deivids uzstajigi cuksteja. – Tev draud lielas briesmas. Pieauguso nav. Neviens mus seit negaida. Si ir cita… cita pasaule. Sis nav musu laiks, – vins to teica, aizriedams no vardiem, un Liza, piekerusies spraugai starp raupjajiem deliem, veroja Cervjakovu. Vins pabeidza cigareti, ar pirkstu skielesanu aizsava kadu piecu metru attaluma uz kuposo bulli, pastiepas un sauca velreiz:

– Hei, cik ilgi tu vari gaidit! Es jau esmu nosalusi, atri vacies ara, citadi man tev bus japalidz!

Bet vins negribeja palidzet. Tacina, kas veda uz tualeti, bija parak dublaina un slidena.

– Skriesim, Liza! Viens divi tris!

– Ne! – vina stingri noteica. – Ej prom, Deivid. Es paliksu pie Kostjas. “Vina pati neticeja tam, kas nak no vinas mutes, it ka kaut kada burvestiba butu satverusi vinas apzinu, nomacot primitivo passaglabasanas instinktu.