Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Katra torņa ārējais izskats, protams, bija atkarīgs no tā, kurai fakultātei vai skolai tas piederēja. Tāpat tas noteica dažādos instrumentus un atribūtus, kas tiem bija piestip­rināti pie sienām. Vienam bija vēja dzirnaviņas un vējko- nusi, un svari uz konsolēm; otram - saules pulksteņi, vēj­rāži, svērteņi un misiņa kalibra mērinstrumenti. Savukārt pie trešā bija piekarinātas sarežģītā veidā saistītas pude­les - katra citā zilās krāsas tonī —, kas šķindēja vējā.

Zarēns skatījās apkārt ar vaļēju muti. Lai kur viņš skatī­jās - krāšņums, elegance, lieliskas proporcijas. Tā visa bija pārāk daudz, lai to uztvertu. Bagātīgi rotātu pīlāru rinda. Ar sarežģītiem akmens kalumiem apdarināts portiks. Sta­tujas, strūklakas - kā gan to varēja panākt, ka ūdens tā lido? Platas kāpnes. Līkumoti gaiteņi. Smalki liekti tilti.

"Neticami," viņš nopūtās.

Visapkārt bija mantijās tērpti akadēmiķi, kas steidzās uz vienu vai otru pusi. Viņi gāja pāri tiltiem, augšup un lejup pa kāpnēm, iekšā torņos un ārā no tiem: daži pa vienam, daži pa pāriem, daži čukstēdami saspiedušies grupās - visi ar noliektu galvu, aizņemti ar savām rūpēm un ne­ievērodami apkārtnes krāšņumu, tāpat kā tie nepievērsa uzmanību jauneklim un personai ar kapuci, kas, nesdami smago lādi, lēni virzījās uz priekšu.

Zarēns bija gaidījis, ka Sanktafraksa būs rāma, mācībām piemērota vieta, atturīga un godājama, tomēr profesori un lektori, un docētāji nepavisam tā neizturējās. Sanktafraksa mudžēja. Gaisotni uzlādēja noslēpumainas intrigas, slepe­nas nojautas, un, akadēmiķiem ejot garām, viņš uztvēra satrauktu sarunu fragmentus.

"…bīstami tuvu beigām…" - "…ķēdes ilgi vairs netu­rēs…" - "Vilnikss Pomplonijs, viņš ir vainīgs…" - "Iespē­jams, es jūsu ieteikumus nodošu Miglas zondētāju profe­soram…"' - "Atklātās debesīs - uz mūžīgiem laikiem…" — "Kaut kas ir jādara…"

"Kaut kas tiek darīts," Zarēns nomurmināja, kad kopā ar Akmens Piloti bija sasniedzis garās, līkumotās ielas galu. Viņi pagriezās pa kreisi. Priekšā stāvēja pussagruvis tornis.

Neskarta kopš tā tumstošā vakara, kad Vilnikss, torei­zējais lietusgaršotāju māceklis, bija izdarījis savu liktenīgo eksperimentu, Tumsas profesora rezidence bija gandrīz drupās. Torņa labo pusi sprādziens bija pilnībā noslaucījis, atsedzot kāpnes un telpas ap tām. Atlikusī daļa apsūdzoši rādīja uz debesim.

Zarēns un Akmens Pilote klupdami pārkāpa pāri sadra­gātajiem bruģakmeņiem, kas veda uz dūnām. Viņi iegāja iekšā un uzstiepa lādi pa kāpnēm. Otrā stāva kāpņu lau­kumiņā spīdēja gaisma. Zarēns gāja tās virzienā. Pieticīga plāksnīte, kas bija piestiprināta pie durvīm, apliecināja, ka viņi ieradušies īstajā vietā.

Zarēns klusi pieklaudzināja.

"Kas tad nu atkal.T atskanēja pagurusi balss. "Es jums jau esmu izstāstījis visu, ko zinu."

"Profesor," Zarēns neatlaidīgi sauca.

"Es esmu vecs un vārgs," balss žēlojās. "Un tik ļoti, ļoti noguris. Lieciet mani mierā."

"Profesor, mums jāaprunājas," Zarēns uzstāja un mēģi­nāja atvērt durvis. Tās nebija aizslēgtas, un, par spīti pro­fesora nerimtīgiem protestiem, viņš un Akmens Pilote iegāja iekšā. Tiklīdz Mogina bija iegājusi, viņa tūlīt palaida vaļā savu lādes galu un, izdvesusi paguruma nopūtu, ap­sēdās uz vāka. Zarēns nolika zemē savu galu, paskatījās uz personu aiz rakstāmgalda, un viņam aizrāvās elpa.

Ja neņem vērā to, ka Tumsas profesors valkāja melnu mantiju, viņš bija Gaismas profesora dubultnieks.

"Debesu vārdā, kas tu tāds esi?" viņš jautāja, pielēk- dams kājās. "Man likās, ka atkal atgriezušies sargi."

Zarēns pasmaidīja. "Tagad jūs neizskatāties tik vecs un vārgs, profesor."

"Bū… bū… bū…" profesors izgrūda, būdams pilnīgi neziņā, ko lai saka.

Zarēns panāca uz priekšu. "Es esmu Zarēns," viņš teica. "Tā ir Akmens Pilote. Mēs abi kopā esam pabeiguši to meklējumu, kurā nesen tika sūtīts mans tēvs, Kvintinijs Verdžinikss."

Profesoram atkārās žoklis. "Es… tas ir, tu…" Viņam iemirdzējās acis. "Tu gribi man teikt…"

"Mēs esam atgriezušies ar vētrasfraksu," teica Zarēns.

Profesors steigšus nāca pāri istabai viņiem pretī. "Ar vētrasfraksu!" viņš iesaucās. "Vai tu par to esi pārlie­cināts?"

"Pilnīgi pārliecināts," teica Zarēns. "Jūsu kolēģis Gaismas profesors to apstiprināja."

"Bā, tas vecais āksts!" profesors skarbi noteica, bet Za­rēns manīja mitrumu viņa acīs. "Kas tad tam milzu nejē­gam padomā?" viņš jautāja.

Zarēns nodūra acis. "Diemžēl Gaismas profesors ir mi­ris," viņš piesardzīgi teica.

"Miris!" profesoram aizrāvās elpa.

"Mirstot viņš sacīja, ka man vajadzētu jums pastāstīt par vētrasfraksu," Zarēns teica. "Ka es varot… jums uzticēties."

"Mans vecais draugs miris," profesors skumji teica. Viņš vārgi pasmaidīja. "Nu tad labi. Paskatīsimies, kas tev tur ir."

Akmens Pilote gurdeni piecēlās kājās un pakliboja sāņus. Zarēns pagāja uz priekšu un pacēla vāku. Tumsas profesors ielūkojās iekšā. "Ak tu vecais meža āzi!" viņš iespiedzās aiz sajūsmas. "Tas ir vētrasfrakss! Tas ir brīniš­ķīgi! Patiesi brīnišķīgi! Bet, Debesu vārdā, kā gan jūs sa- dabūjāt tik daudz? Un kāpēc visi kristāli ir tik mazi?"

"Tas ir garš stāsts," teica Zarēns.