Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

"Vislabākais," viņš piekrītoši pamāja.

"Un pilnīgi uzticams," piebilda Zarēns.

"Esmu, esmu," plakangalvis dedzīgi piekrita.

Zarēns palocīja galvu. "Tad, lūk, ko es ierosinu," viņš sacīja. "Pievienojies mana debesu pirātu kuģa komandai. Bet nevis kā vergs. Uz Malas dejotāja klāja nebūs nebrīvu kalpu un galeru vergu." Viņš paskatījās uz ādas maisiņu. "Ko tu saki?"

Vienu bridi plakangalvas goblins cieta klusu. Tad pār viņa plato seju lēni izpletās smaids. Viņš ieskatījās Zarē- nam acīs. "Es saku - jā," viņš atbildēja.

Zarēns lēni noskaitīja sev rokā desmit zelta gabalus. "Bet, ja tu mēģināsi mani krāpt, Purvaini, tev pašam būs tikai sliktāk," viņš draudīgi piebilda. "Gan Lejaspilsētā, gan Sanktafraksā ir daudz tādu, kas gribētu izrēķināties ar Vilniksa Pomplonija bijušo miesassargu."

"Tu vari uz mani paļauties, Kapteini Zarēn," apliecināja Purvainis.

"Es tev ticu, ka varu," sacīja Zarēns un ar plaukšķi iesita viņam saujā monētas. "Esi laipni lūgts uz klāja, Purvaini," viņš teica.

Profesors, kas ar zināmu apjukumu bija vērojis šo vārdu apmaiņu, panāca uz priekšu. "Nāciet," viņš aicināja, "pa­beigsim līdz galam savu uzdevumu."

Zarēns pamāja ar galvu. "Purvaini," viņš sacīja, "tu paņem­si lādes otru galu." Plakangalvis nekustējās. "Purvaini!"

Zarēns uzsauca. "Es ceru, ka šī nav pirmā pazīme, kas liecina par tavu dumpīgo dabu."

"Nē, nē," teica Purvainis un piegāja klāt lādei. "It ne­maz, kungs, bet…" Viņš nodrebinājās. "Kāpēc tā kaste tik savādi spīd?"

"Vētrasfrakss," Zarēns atbildēja. "Mēs esam atnesuši vēt- rasfraksu. Sanktafraksas tukšajā dārgumu glabātavā tiks atjaunots līdzsvars."

Brīdi vēlāk dārgumu glabātava vairs nebija tukša. Pašā vidū aplim, kas bija iekalts akmenī telpas centrā, stāvēja lāde ar vētrasfraksu.

"Bet kāpēc nekas nav noticis?" jautāja Purvainis.

"Vienīgi tad, kad ir tumsa, tīra un pilnīga, vētrasfrakss iegūst maksimālo smagumu," paskaidroja profesors. Viņš pacēla lādes vāku un izņēma krēslas lukturi. "Nāciet," viņš teica. "Ir laiks."

Visi četri vienā rindā, kuras priekšā bija profesors un kuru noslēdza Zarēns, viņi devās uz durvīm. Viņiem ejot, lukturis un gaismeklis šūpojās, metot tumšas ēnas apkārt telpai un uz lādes. Vētrasfrakss kļuva smagāks, tad atkal gaisma, tad vēl smagāks. Un, tam notiekot, dārgumu gla­bātavas grīda šūpojās un drebēja.

"Ātrāk!" profesors iekliedzās un sāka skriet.

Pārējie sekoja klupdami krizdami, jo grīda turpināja stip­ri vibrēt. Sasniedzis durvis, Zarēns pēdējo reizi atskatījās. Lāde milzīgās telpas vidū izskatījās smieklīgi maza. Vai ar to varētu pietikt, lai stabilizētu vareno lidojošo klinti?

"Zarēn!" asi uzsauca profesors.

Zarēns izgāja ārā, satvēra smago dzelzs rokturi un aiz­cirta durvis, troksnim atbalsojoties pa tumšajiem tuneļiem. Tajā pašā brīdī grīda viņam zem kājām pēkšņi krita lejup.

Viņam vēderā viss sagriezās. Sirds vai lēca pa muti lau­kā. Aiz šausmām viņš iekliedzās.

Nākamajā mirklī krišana ar rāvienu apstājās. Iestājās klusums. Pilnīgs miers. Zarēns pagriezās pret Tumsas profesoru.

"Vai tas ir tas?" viņš jautāja.

"Tas ir tas," apliecināja profesors. "Tieši tik daudz, cik vajag."

Zarēns neticīgi papurināja galvu.

"Tici man," teica profesors. "Te dziļumā, pie klints centra, izpausme ir niecīga. Tomēr augšā, pašā pilsētā, sekas būs milzīgas. Patiesībā tev jāpiekrīt man, ja es tev teikšu, ka Sanktafraksa nekad vairs nebūs tāda kā iepriekš."

DIVDESMIT TREŠĀ NODAĻA

PLĀNU ATKLAŠANA

Kad lidojošā klints iedrebējās pirmoreiz, Vilnikss Pom- plonijs modās no dziļa bezsapņu miega. Viņš atvēra acis, pārlaida skatienu pār grezno Iekšējo svētnīcu un pašap­mierināti pasmaidīja.

"Cik brīnišķīgs ir tas viss," viņš nomurmināja. "Un cik izcili gudrs es esmu, ka man izdevās to padarīt par savu."

Viņš atsvieda sāņus segu, izkāpa no gultas un piegāja pie loga. Saule - liela un sarkana, trīsuļojot kā milzīga bļoda ar gravogu želeju, - bija nupat pacēlusies virs ap­vāršņa. Sārta, maiga gaisma izpletās debesīs. Vilnikss no­žāvājās un paberzēja rugājiem klāto pakausi.

"Vēl vienas burvīgas dienas sākums," viņš teica un plaši atrāva vaļā logu.

Atsvaidzinoša, valga gaisa pūsma ķēra viņu sejā, tā ka aizrāvās elpa. Viņam aiz muguras kristāla lustras piekariņi nošķindēja kā vēja zvanu spēle. Vilnikss izliecās laukā un atkal aizvēra logu - viņš negribēja, ka tie saplīst. Bet lus­tra neatlaidīgi turpināja džinkstošo mūziku.

Vilnikss sarauca pieri un apmulsis atskatījās. "Kas gan, debesu vārdā…?" viņš nomurmināja.

Tajā brīdī klints sagrīļojās un spogulis - otrs spogulis, kas bija atsliets pret sienu - pēkšņi sāka slīdēt pa biezo, balto paklāju un palika guļam uz grīdas. Vilnikss nopūtās. Tas vismaz nebija saplīsis. Bet kas tam vispār bija licis nokrist? Atsvaru regulētājiem un ķēžu skavotājiem nebija paredzēts sākt darbu vēl pāris stundu, bet lidojošo klinti tagad tik un tā tricināja grūdieni un rāvieni, kas bija daudz spēcīgāki par urbju radītajiem.