Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

"Nevienam nav ļauts ieiet dārgumu glabātavā," ar pēk­šņu niknumu teica Purvainis. "Ne apvienības loceklim, ne akadēmiķim." Viņš pacēla savu gaismekli profesoram pie sejas. "Un it īpaši tev ne. Tādu pavēli es saņēmu no paša Vilniksa Pomplonija. Vēl jo vairāk, tev jāatdod sava atslēga."

"Jāatdod atslēga? Pār manu līķi!" profesors sapīka.

"Ja tu to gribi, tad - lai notiek," skanēja dzestra atbilde.

Lampa ar troksni tika nolikta uz grīdas, un Zarēns dzir­dēja, kā svuš un tvip noskan no maksts izvilkts zobens un duncis. Viņš palūkojās profesoram pār plecu uz sargu, kas aizsedza viņiem skatu.

"Plakangalvis," viņš nomurmināja pie sevis. "Tā jau es domāju." Skatoties, kā uzcirties goblins - vieni vienīgi mirdzoši ausu riņķi, zelta zobi un plāksnes viņam kaklā cēlās niknums un riebums. Kā šis mežonīgais plakangal- vas goblins uzdrīkstas stāties viņiem ceļā, kad viņi tik tālu nākuši un tik daudz sasnieguši, kad viņi nonākuši tik tuvu galamērķim?

"Manu mīļo Purvaini," profesors teica. "Tas droši vien ir kāds pārpratums. Ja vien tu varētu mūs tikai uz brīdi ielaist mantu glabātavā. Neviens to nekad neuzzinātu, un…"

Tajā mirklī Zarēna dusmas uzsprāga. Viņš izvilka pats savu zobenu no maksts un izlēca priekšā.

"Laid mūs garām, esi nolādēts!" viņš ierēcās.

Kādu brīdi plakangalvas goblins izskatījās pārsteigts, bet tikai brīdi. Ar glūnīgu smaidu uz lūpām viņš ieņēma aizsardzības stāju un pēkšņi metās izklupienā 11/ priekšu, ar zobenu mērķēdams Zarēnam kaklā. Zarēns strauji at­kāpās un atvairīja cirtienu. Abi zobeni mežonīgi nošķin- dēja, un, apdullis no cirtiena briesmīgā spēka, Zarēns sa­grīļojās. Purvainis acumirklī bija viņam klāt, durot ar zobenu un šķeļot ar dunci.

Zarēns nodrebēja no straujā uzbrukuma un mežonīga­jiem cirtieniem. Aiz piepūles elsdams, viņš streipuļoja at­pakaļ, aizsargājoties, cik labi vien prazdams, bet ar katru mirkli kļūdams vārgāks. Pēkšņi plakangalvis palēca uz labo pusi un atvēzēja zobenu no kreisās. Tas Zarēnu pār­steidza nesagatavotu. Viņš sāniski paklupa un atsita elkoni pret sienu.

"Āaauuū," Zarēns iekaucās aiz sāpēm, kas izšāvās aug­šup pa roku un lejup pa mugurkaulu. Viņa zobens no- šķindēja uz akmens grīdas.

Purvainis, acīm iedzalkstoties, panāca uz priekšu. Viņš pacēla savu zobenu. "Mazais, dumjais nejēga," viņš no­šņācās. "Vai tiešām tu biji iedomājies, ka varēsi pieveikt mani - paša Vilniksa Pomplonija personisko miesassargu, niknāko un draudīgāko sargu Sanktafraksā?" Viņš sažmie- dza zobena rokturi, līdz pirkstu locītavas kļuva baltas. Spīdīga, tumšsarkana mēle nolaizīja plānās lūpas; viņa acis dzirkstīja. "Man tas sagādās baudu."

"Stāvi!" Zarēns iekliedzās. "Necērt."

Plakangalvis pavīpsnāja. "Tātad lielais, drosmīgais lācis īstenībā visu laiku bija bikla, maza meža pelīte, ko?" viņš teica un nepatīkami iesmējās.

"Uzklausi mani," teica Zarēns un pasniedzās savas jakas iekšpusē.

"Kas tā par blēdību?" plakangalvis ieaurojās. "Roku nost, iekams neesmu to pienaglojis tev pie sirds."

Zarēns lēni izvilka roku, līdzi paņemdams maisiņu, kuru viņam bija iedevusi Māte Zirgastra. Viņš to viegli pažva- dzināja plaukstā. "Zelts, Purvaini," viņš teica. "Desmit zelta gabali varētu būt tavi."

"Protams, varētu," teica Purvainis. "Vai ari es varētu pār­griezt tavu glīto rīklīti un tos visus paņemt."

"Tu varētu," teica Zarēns, paliekot pie sava. "Bet tev no tā nebūtu nekāda labuma."

Plakangalvis kādu brīdi vilcinājās. "Ko tu ar to gribi teikt?" viņš skarbi jautāja.

"Tas, kuram tu esi solījis uzticību, drīz tiks gāzts no troņa," viņš teica.

"Ko? Vilnikss Pomplonijs? Nesmīdini mani!" teica pla­kangalvis. "Visaugstākais Akadēms?"

"Pretīgais uzurpators," pusbalsī nomurmināja Tumsas profesors.

"Apvienību locekļi ir pret viņu," Zarēns turpināja. "Aka­dēmiķi ir pret viņu."

"Bet… bet kāpēc?" prasīja plakangalvis.

"Kāpēc?" iejaucās Tumsas profesors. "Tāpēc, ka viņš ir iztērējis gan frakspulveri, kas nodrošināja viņa aliansi ar apvienību biedriem, gan vētrasfraksu, kas notur vietā lidojošo pilsētu."

Purvainis izskatījās apjucis. "Bet dārgumu glabātavā ir vētrasfrakss," viņš teica. "Tieši to Vilnikss man pavēlēja apsargāt." "Tad kāpēc gan tu nepaskaties?" ierosināja profesors, pasniegdams viņam smagu atslēgu.

Plakangalvas goblins samiedza acis. "Ja tā ir kāda viltība…?"

"Tikai paskaties!" noskaldīja profesors.

Zobenu vēl turēdams paceltu, Purvainis paņēma gais­mekli un piegāja pie dārgumu glabātavas durvīm. Tur viņš pagrieza atslēgu slēdzenē, nospieda rokturi un pa­grūda durvis. Viņš pabāza iekšā galvu un neticīgi paska­tījās apkārt. Viņam rīklē sakāpa dusmas.

"Tukša," viņš noņurdēja. "Melīgais, blēdīgais, nejau­kais… Tā ir pilnīgi tukša!"

"Vilnikss tev meloja," profesors vienkārši pateica. "Tā­pat kā viņš melo visiem." "Tu nostājies nepareizajā pusē, Purvaini," Zarēns teica tā, lai viņš skaidri saprastu. "Un tagad tev vairs nevar būt vietas Sanktafraksā. Tomēr…"

"Bet es nezināju!" Purvainis izgrūda. "Es tikai dariju sa­vu darbu. Es…"

"Tomēr;" Zarēns atkārtoja, "ir iespējama kāda izeja." Viņš uz bridi apklusa. "Tu esi labs cīnītājs, Purvaini."