Malaszemes hronikas. Otrā grāmata. Vētras dzinējs

Šausmās Vilnikss Pomplonijs pieķērās pie palodzes, jo Iekšējo svētnīcu drebināja vēl stiprāk. Uz grīdas krita bez­gala vērtīgi priekšmeti - porcelāna vāzes un ziloņkaula figūriņas, izsmalcināti kokgriezumi un laikrāži, grāmatas ādas vākos.

Vai tā ir vētra? Vilnikss bija neizpratnē. Vai varbūt ze­mestrīce? Vai ari - lidojošā klints beidzot kļuvusi tik viegla, ka raujas nost no ķēdēm?

Tajā mirklī atskanēja skaļš krakšķis, lustra pēkšņi atrā­vās no griestu ciļņa un nogāzās uz grīdas. Tā nokrita ar varenu blīkšķi - virsū spogulim. Kristāla un stikla lauskas un drumslas lidoja pa visu telpu, ietriecoties ar paneļiem apšūtajās sienās.

"Kas te notiek?" Vilnikss iekliedzās. "Minulis! MINU- LTSĪ"

Bet šoreiz Visaugstākā Akadēma personiskais kalpotājs neparādījās.

"Minulis, kur tu esi?" ārdījās Vilnikss un nikni soļoja virzienā uz sava kalpa spartisko priekšistabu. Viņš pa­rādīs tam bezkaunīgajam nelietim, ka nedrīkst likt viņam gaidīt!

Vilnikss nebija ne pusceļā pāri stikliem piebirušajam paklājam, kad pēkšņi un bez jebkāda brīdinājuma visa telpa gāzās lejup. Viņš paklupa un nokrita uz grīdas. Viņam virs galvas griestos no vienas malas līdz otrai pavērās plaisa, un smags, ar zeltu rotāts apmetuma gabals novēlās viņam blakus.

Kad putekļi nosēdās, Vilnikss pacēla galvu, piecēlās un nokratīja no uzsvārča sīkās atlūzas. Viņš saprata, ka Sanktafraksa tagad atkal ir stabila. Kā klints. "Un tomēr vienu brīdi mēs kritām," viņš nočukstēja. "Tas var nozī­mēt tikai vienu…" Viņa dzeltenbālā seja piesarka aiz nik­numa. "Tas ienīstais debesu pirāts droši vien nemanīts at­griezies ar vētrasfraksu."

Galvai griežoties no dažādiem lēmumiem un pavēlēm, Vilnikss uzvilka savu amata mantiju pār astru kreklu, no­stiprināja vietā tērauda cepuri ar dzelkšņiem un iztraucās laukā no haosa.

"Es viņam parādīšu," viņš nikni murmināja. "Es viņiem visiem parādīšu! Viņi redzēs, kas notiek ar nodevējiem, kuri jaucas Visaugstākā Akadēma darīšanās."

Ne jau tikai Iekšējā svētnīca vien cieta postījumus. Katra Sanktafraksas torņa katras istabas katrā stūrī bija līdzīga nelaime. Instrumenti noslīdēja no galdiem; grāmatas izkri­ta no plauktiem. Vibrācijām pieņemoties spēkā, sienas sa­plaisāja, logu rūtis plīsa, mūra gabali un apmetums gāzās zemē.

Rībošo, brūkošo dārdoņu nomāca šausmu spiedzieni un sāpju kliedzieni, un Sanktafraksas pilsoņi - jauni un veci, cienījami un zema stāvokļa - steidzās laukā no tor­ņiem laukumos un ielās. Kādu brīdi viņi tur stāvēja, nezi­nādami, ko darīt, kamēr minareti un smailes bruka zemē viņiem visapkārt.

"Kas tas ir? Kas te notiek?" viņi sakliedzās savā starpā. "Tas ir Sanktafraksas gals!" Tad kāds iesaucās: "Uz Lielo zāli!" - 1111 visi kā viens viņi sāka plūst pa galveno ielu uz Sanktafraksas vecāko un stingrāko celtni, uz vietu, kur viņi vienmēr patvērās kritiskos gadījumos.

Pūlis, nonācis līdz zālei, bija nikns un skaļš. Viņi devās iekšā un bija satriekti, atklājot, ka pat šai senajai patvēru­ma vietai nav bijušas aiztaupītas sekas no briesmīgās tricināšanas, kas bija piemeklējusi viņu lidojošo pilsētu. Uz saplaisājušās marmora grīdas mētājās nokrituši

akmens gabali; viens pīlārs bija nokritis, bet otrs izskatījās tā, ka kuru katru brīdi varētu gāzties. Un, kamēr viņi ska­tījās, līkumota plaisa pāršķēla gala sienu no pamatiem līdz jumtam.

"Tikai ne te," viņi iekliedzās. "Tikai ne Lielajā zālē!"

Kad pūļa pēdējās rindas bija beidzot ienākušas iekšā, klints atkal bija mierīga, toties dusmas nevienam nebija ri­mušas. Ne par matu. Sākot no akadēmiķiem, kas bija sa­spiedušies kopā zāles priekšā, un beidzot pat ar kalpiem un sargiem, kas drūzmējās gar sienām, kliedzieni bija tie paši.

"Kur ir Vilnikss?" viņi pieprasīja. "Viņš ir tā visa cēlo­nis." - "Tas svētulīgais nelietis!" - "Tas nolādētais uzurpa- tors!" - "Tas nodevīgais neģēlis, kas neredz tālāk par savu kabatu oderi!" - "Kur viņš ir?"

Tad, kad divas personas uznāca uz paaugstinājuma, jau­tājumi spēji mainījās. "Ko Tumsas profesors tur dara?" -

"Un kas ir tas viņam līdzās?"

Profesors pacēla abas rokas un lūdza nomierināties. "Draugi!" viņš sauca. "Draugi." Iestājās klusums. "Es saprotu jūsu bēdas. Es dalos jūsu sāpēs par to, ka mū­su mīļotā Sanktafraksa ir tik stipri cietusi. Un tomēr," viņš turpināja, "nebija nekādas iespējas no tā izvairī­ties."

Istabu pāršalca neapmierināta ņurdoņa. Ne jau to viņi bija nākuši uzklausīt. Zarēns skatījās uz dusmīgo seju jūru sev priekšā un nodrebēja. Ja profesors nebūs piesardzīgs, pūlis vispirms saraustīs viņus gabalos un tikai pēc tam uzdos jautājumus.

"Kā ir ar manu laboratoriju?" noprasīja Vējskārēju profesors.

"Un kas nomainīs logus manā observatorijā?" piebilda Mākoņvērotāju profesors.

"Celtnes var salabot," profesors drošsirdīgi turpināja. "Un, kad nu turpmāk nebūs vajadzīgas ķēdes, būs pietie­kami daudz darbaroku, lai veiktu labošanas darbus."

Sākās satraukta murdoņa. "Nav vajadzīgas ķēdes?" visi jautāja cits citam. Kas tas par neprātu? Skaidrs, ka ķēdes ir vajadzīgas!