Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

-    Tā, iesim no šejienes projām, viņš nočukstēja. Un es gribu, lai pa ceļam jūs visi domātu, cik skumji ir tas, ka mums vajadzēja pamest Kapuckvapu likteņa varā.

-       Neejiet. Ne uz to pusi, lidojošie klaiži žēlojās. -Atstājiet zēnu, vai arī jūs to nožēlosiet!

Turpinot ceļu tumsā, Zarēns darīja, kā Mežeklis bija licis, īpaši piedomājot pie briesmīgās traģēdijas pie tā, ka viņa jaunais draugs bija pamests. Gūms un Mežek­lis darīja to pašu. Viņi nebija nogājuši vairāk par simt soļiem, kad lidojošie klaiži sāka atpalikt.

-     Tas izdodas, viņam galvā atskanēja Mežekļa balss. Tapat turpiniet.

Man ir tik žēl tevi te atstāt, Zarēns domāja. Bet mēs drīz atgriezīsimies pēc tevis, Kapuckvap. Es tev dodu savu godavārdu!

Tagad viņiem aiz muguras un tālāk ar katru soli, ko viņi spēra, lidojošie klaiži pulcējās uz apmetņa klātās dubļu kaudzes. Ta pēc sajūtas bija pareiza. Ta oda pareizi. Tomēr zēna tur nebija. Te uzreiz tāls niknuma kauciens atbalsojās cauri kokiem, jo klaiži bija aptvēruši, ka ir pievilti.

Mežeklis pagriezās un noslaucīja pieri. Mēs esam tikuši no tiem vaļā, viņš sacīja. Ūdens klaidis nometās ceļos un atkal ieklausījās, pielicis ausis tuvu zemei. Es dzirdu ūdeni. Mēs esam ļoti tuvu.

Tuvu kam? Zarēns jautāja.

Mežeklis ar roku norādīja uz priekšu. Dziļā meža melnajai sirdij.

Sanktafraksā Loftusa torņa virsotnē Tumsas pro­fesors bija tuvu izmisumam. Barometra adata cēlās un krita šķietami pēc vēlēšanās. Tabeometrs bija salūzis tāpat kā dinamometrs un anemometrs, bet noskaņu sijātāja trauslais meža naktstaureņu audums karājās driskās. Ikviens no viņa dārgajiem instrumentiem bija sadauzīts gabalos. Un, ja viņš nespēja savākt būtiskos datus, tad ko lai viņš saka akadēmikiem un mācekļiem, kuri paļāvās, ka Visaugstākais Akadēms izklāstīs iemeslu pēkšņajām izmaiņām laika apstākļos?

Viņš piegāja pie izsistā loga un, piesedzis acis no pēk­šņās gaisa brāzmas, paskatījās lejup uz savu mīļoto lido­jošo pilsētu. Nebija gluži nevienas celtnes, kurai neva­rētu manīt trakojošo vētru rētas. Statujas bija apgāztas. Torņi bija sabrukuši. Zemi klāja gruveši. Un visos jum­tos rēgojās caurumi, kur šīfera plāksnes bija noplēsuši spēcīgie viesuļi, kas iepriekšējā naktī bija ieradušies no atklātajām debesīm.

Nebija nekāds brīnums, ka putekļainajos gaiteņos klīda apkārt čuksti par lidojošās pilsētas evakuāciju. Palikt uz lielās, lidojošās klints, tik ļoti pakļautiem ienākošajām vētrām, dienu no dienas šķita aizvien vairāk un vairāk pārdroši. Tomēr Tumsas profesoram pamest Sanktafraksu bija neiedomājami. Tā bija viņa svētnīca, viņa mājas viņa dzīve. Un viņam bija jāņem vērā arī trīs debesu pirāti. Slakteris Zarps un goblins Purvainis bija nelokāmi savā uzskatā, ka viņiem jāpaliek, līdz atgrie­zīsies Zarēns, kaut arī šaubīgais Spārnmīlis Slīts nebija tik pārliecināts…

-Ak, Debesis, pasargājiet mūs, viņš nelaimīgi nomur­mināja pie sevis. Ar ko tas viss beigsies?

*

Tekošā ūdens skaņas pievilkts, Mežeklis turpināja iet cauri tumšajam mežam, un pārējie viņam sekoja cieši pa pēdām. Kapuckvaps Gūma ķepās sakustējās.

-    Es atvainojos, viņš novaidējās. Es negribēju… Tie teica, ka Kobolds Gudrais… Tie teica…

-     Viss kārtībā, Kapuckvap, Zarēns viņu mierināja. Tagad tu esi drošībā. Vai tev liekas, ka vari paiet?

-     Liekas gan, Kapuckvaps atbildēja, un Gūms viņu maigi nolika zemē. Tā visa ir mana vaina, Zarēn…

-      Klusu! Mežeklis viņu apsauca. Viņa vēdekļveida ausis notrīsēja. Es nojaušu lielas briesmas. Mēs vēl neesam laukā no klaižu zemes.

Viņi soli pa solim nedroši virzījās tālāk, katrs turēda­mies pie pleca priekšā ejošajam; Mežeklis gāja pirmais. Mežs bija tumšs, un, tā kā trīs debesu pirāti ar apmet­ņiem un kapucēm bija pieseguši savu spīdumu, viņi bija neredzami. Viņiem sekoja Kapuckvaps, drebēdams aiz aukstuma un uzbrukuma novārdzināts. Lai gan viņam nebija spīduma, kas būtu jāmaskē, viņam pietrūka pa­mestā apmetņa siltuma. Iestājās dziļš klusums, tikpat neuzveicams kā tumsa.

Tad Zarēns tās ieraudzīja, tieši priekšā, klaižu acis, kas zalgoja no apkārtējiem kokiem. Viņš strauji ievilka elpu. Kā gan viņi spētu pārdzīvot vēl vienu uzbrukumu?

Uz šo pusi! Mežeklis pēkšņi iekliedzās, vēdekļveida ausīm plivinoties. Sekojiet ūdens skaņai! Un neklau­sieties klaižos!

Klupdami krizdami četri ceļotāji turpināja ceļu cauri grīļīgajam mežam, bet acis virpuļoja kokos aizvien tuvāk un biedējoši čuksti atkal ielauzās viņu domās.

Jūs nemūžam neizmuksiet! Jūs nekad netiksiet projām!

Palieciet! Palieciet te kopā ar mums… Zarēn! Kapuckvaps ievaidējās. Es nevaru…

Tev jāvar, Kapuckvap! Zarēns aiz­elsies viņu mudināja. Vēl tikai mazliet tālāk… Es jau varu saklausīt ūdeni. NE! atskanēja sāpjpilns kliedziens, un ūdens klaidis pazuda skatam. Mežekli! Zarēns iesaucās. Nākamajā mirklī viņš un Kapuc­kvaps sasniedza tumšā, purvainā

apvidus malu. Zeme viņiem priekšā veidoja stāvu nogāzi, kas bija nobārstīta ar akmeņiem. Un tālu zem viņiem bija Mežeklis, viņa viegli spīdošais ķermenis kūleņoja lejup pa krauju. Kapuckvaps aiz bailēm nostenējās.