Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

-     Kapteini Zarēn? viņa piesardzīgi apjautājās.

-     Mogin, Zarēns nočukstēja. Tā esi tu.

-Jā, kaptein, meitene teica, skriedama uz priekšu un viņu apkampdama. Viena ūdens lāse nopilēja no klints malas. Es zināju, ka tu atnāksi man pakaļ.

-            Vai tad es nezvērēju, ka nekad nepametīšu nevienu no savas komandas? Zarēns jautāja un pasmaidīja.

-     Tu esi pēdējā, Mogin.

Mogina atkapās. Pēdējā? viņa atkārtoja.

-    Jā, Mogin, Zarēns apliecināja.

Tālu lejā tumšajā dīķī iekrita lāse.

Mogina kautrīgi paskatījās uz Mežekli un Gūmu.

-     Bet kur ir pārējie? Zarps Aungans? Spoliņš?

Zarēns novērsās. Spoliņš ir miris, viņš skumji sacīja. Bet Zarps, Purvainis un Spārnmīlis Slīts gaida mūs Sanktafraksā.

Mogina satrūkusies parāvās projām. Sanktafraksā? viņa pārjautāja. Bet vai ar viņiem viss ir kārtībā?

Zarēns iesmējās. Viņi visu šo laiku atpūšas manā kabinetā Gaismas un tumsas skolā, viņš atbildēja.

-     Sveiki un veseli.

-             Bet kaptein, Mogina sacīja. Viņas seja izskatījās saspringusi. Smalkas krunciņas savilka viņas mutes kak­tiņus. Vai tu neatceries, ko Mākoņu Vilks tev teica?

Zarēns sastinga. Mākoņu Vilks? viņš nočukstēja.

-     Es… es neatceros, nē.

Mogina sarauca pieri. Viņš tev pateica, kas jādara, viņa sacīja. Uz Vētras dzinēja, tālu atklātās debesīs,

-       viņa maigi piebilda, mēģinādama pamodināt viņa atmiņu. Pirms uznāca baltā vētra…

-           Vētras dzinējs? Baltā vētra? Zarēns atkārtoja, puri­nādams galvu. Es neatceros neko. Neviens no mums neatceras, viņš teica, paskatīdamies apkārt uz pārējiem.

-    Pilnīgi neko no tā brīža, kad iekļuvām virpulī… Viņš atkal pievērsās Moginai: Bet tu atceries. Tāpēc, ka biji tērpta savā smagajā mētelī ar kapuci, vētra neaizmigloja tavu atmiņu… Pastāsti man, kas notika, Mogin. Pastāsti man, ko tu atceries.

Atbalsojās vēl viena piliena šļaksts dīķī. Mogina no­vērsās.

-     Pastāsti man! Zarēns kliedza. Man ir jāzina!

-             Jā, izstāsti viņam, kādas domas ir tavā galvā, Mežeklis sacīja. Vai arī man to izdarīt?

Mogina nopūtās. Jūs man neatstājat izvēles iespēju. Viņa skaļi ievilka elpu un pacēla acis. Kad kāpurputns bija projām tavas paša rokas atcirsts no saites es baidījos…

-             Vai es palaidu kāpurputnu brīvībā? Zarēns noelsās. Mogina pamāja ar galvu. Vai tu gribi, lai turpinu?

-Jā, Zarēns atbildēja.

-                                                                                                                          …Es baidījos, ka mēs nekad neatradīsim Vētras dzinēju. Tomēr mēs to atradām, nokļuvušu vir­puļa mierīgā centra bezvējā. Tavs tēvs Mākoņu Vilks tur tevi gaidīja.

-            Mans tēvs, Zarēns nočukstēja, kādai tālai atmiņai saviļņojoties prātā. Viņš runāja ar mani.

Mogina pamāja ar galvu. Viņš tev teica, ka Vētras māte tā varenā vētra, kas pirmā apsēja ar dzīvību Malaszemi, atgriežoties.

Kapuckvaps satraukts šļūkāja apkārt. Tieši to viņš visu laiku bija nojautis.

-            Viņš paskaidroja, ka tā iebrāzīsies no atklātām debe­sīm virzienā uz Upes sākotni Dziļā meža augstākajā pun­ktā, Mogina turpināja, lai atjaunotu mirstošo avotu.

-            Jā, jā, Kapuckvaps ierunājās, nespēdams ne brīdi ilgāk palikt klusu. Tieši tā, kā tas rakstīts mizu ruļļos.

-            Kuš, Kapuckvap! Zarēns viņu asi apsauca. Atmiņas gabaliņi sāka saplūst kopā. Viņš pacēla acis uz Moginu. Bet Sanktafraksa atrodas tās ceļā, viņš teica. Jā, tagad es atceros… Mākoņu Vilks… viņš man lika… pār­cirst lielo Enkura ķēdi, vai ne?

Mogina pamāja ar galvu. Ja Vētras māte iztērēs savu spēku, iznīcinot Sanktafraksu, viņa nekad nesasniegs Upes sākotni, lai atnestu jaunu dzīvību tās ūdeņiem, viņa sacīja. Tad kūtrā tumsa no Dziļā meža melnās sirds izpletīsies uz visām pusēm, līdz katrs Malaszemes sprīdis būs aprīts!

-     Augstās Debesis, Zarēns novaidējās, ko es esmu izdarījis? Viņš ieskatījās Moginai acīs. Es biju tur, Mogin. Sanktafraksā. Es būtu varējis viņiem pateikt. Tam, kā spīdēja mūsu ķermeņi, būtu vajadzējis man atgādināt… Ak, ja vien es būtu atminējies, kas man bija jādara. Viņš pievērsās pārējiem: Mēs tūlīt dosimies atpakaļ. Mogin, tev jānāk mums līdzi. Tad viņa seja nobālēja un viņš pastreipuļoja uz vienu pusi. Mogin, viņš izmisīgi sacīja, vai es tev pateicu, kad tas jāizdara?

Viņa papurināja galvu

Zarēns novaidējās. Tu izstāstīji daļu no šī stāsta, Mogin. Un man tas jādzird, lai atslēgtu savu atmiņu un atcerētos pārējo… Viņš vilcinājās. Vētras māte atgrie­zīsies, kad… Tēva vārdi atgriezās pie viņa ar briesmīgu skaidrību: …kad Upes sākotnes ūdeņi pārstās plūst.

Mogina pēkšņi atkāpās. Viss viņas ķermenis bija ne­kustīgs, viņas skatiens piesaistīts klintsradzei, kas bija izvirzīta no Upes sākotnes avota malas.

-             Zarēn! Mogina pēk­šņi iesaucās, satvērusi viņu aiz elkoņa. Zarēn, klau­sies!

Zarēns apklusa. Viņš pielieca galvu sāņus. Kas ir? viņš jautāja. Es neko nedzirdu.

-            Tieši tā, Mogina ap­stiprināja. Tas ir apklu­sis.

Zarēns sarauca pieri. Ko tu ar to gribi teikt?