Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Iesākumā bija grūti iet. Zemē mētājās nokrituši klints gabali, un pat Gūmam bija jāmetas četrrāpus, rāpjoties augšup pa šauro plaisu. Abu pušu stāvajās sienās atbal­sojās birstošas grants un krītošu oļu skaņa.

Te kļūst vieglāk! Kapuckvaps sauca. Taka ir stin­gra kā pakāpieni. Viņš paskatījās lejup. Tie ir pakā­pieni, viņš nočukstēja.

Zarēns pienāca viņam klāt, un abi uz brīdi apstājās, lai paskatītos uz priekšu. Augšup slējās garas vītņu kāpnes, ko klintī bija izgrebuši neskaitāmie te spertie soļi.

Kapuckvaps aiz satraukuma nodrebēja. Es eju tur, kur viņš gāja, zēns nomurmināja, steigdamies uz priekšu. Es eju pa Kobolda Gudrā pēdām.

Kapuckvaps kāpa augstāk un augstāk. Ne reizi viņš nepaklupa. Ne reizi viņam netrūka elpas. Pēkšņi kļuva gaišs. Kapuckvaps paskatījās apkārt, un viņa sirds pār­meta kūleni. Beidzot pēc ilga, ilga laika viņš atradās virs smacīgā Dziļā meža briesmīgā lapotnes pārsega, no kura bija baidījies nekad netikt laukā.

Viņš vilcinājās, tad paskatījās augšup. Balti un dzel­teni mākoņi virpuļoja augstu viņam virs galvas, aiz tiem pavīdēja pārsteidzošs skats uz augsta kalna virsotni. Viņš sajuta Zarēna roku sev uz pleca un pagriezās pret draugu.

-     Ieklausies ūdenī, Kapuckvap, Zarēns teica. Kapuc­kvaps pielieca galvu uz vienu pusi. Šķindošā tekošās straumītes skaņa bija apklususi. Tās vietā bija dzirdams kluss, tomēr neatlaidīgs plink, plink, plink, ūdenim pilot lejā dīķī, tālu zem viņiem. Tā izžūst, Zarēns drūmi sacīja. Un kad Upes sākotnes ūdeņi pārtrauks plūst… Viņš apklusa, būdams pārsteigts par paša izteiktajiem vārdiem.

-Jā, Zarēn? Kapuckvaps viņu mudināja.

-    Kad Upes sākotnes ūdeņi pārtrauks plūst… Zarēns atkārtoja. Viņš satvēra galvu rokās. Ak, Kapuckvap, kāpēc es varu dzirdēt, kā mans tēvs izrunā šos vārdus? Es… es… Nē, nav vērts, viņš teica, balsī skaidri skanot neapmierinātībai. Es vienkārši nevaru atcerēties.

-    Iesim, Kapuckvaps aicināja. Varbūt atbilde mek­lējama pie Upes sākotnes.

Viņiem turpinot ceļu augšup, gaiss kļuva siltāks. Mākoņi nāca aizvien tuvāk un tuvāk. Virpuļojoši, šķied­raini, mulsinoši. Pēkšņi tiem cauri izlauzās spoža saule, aptverot visu apakšā ar zeltainām ēnām.

-     Mēs esam virs mākoņiem! Kapuckvaps aiz prieka iesaucās. Un skatieties! Viņš rādīja uz priekšu. Kāpiena galamērķis bija tik tuvu.

Kapuckvaps skrēja uz priekšu, sirdij pukstot gaidās. Zarēns rikšoja viņam blakus, Gūms un Mežeklis sekoja cieši aiz viņiem.

Tālumā apmeta loku milzu kāpurputns ne lielāks par robainu punktu pret oranžajām debesīm. Tas kādu

brīdi pētīja augstās kalnu virsotnes. Tad tas savicināja platos spārnus un aizlidoja.

Kad četru ceļotāju galvas parādījās virs augšējās klinšu kores, žilbinoša saule iespīdēja viņiem acīs. Viņi tās pie­sedza, pacēluši rokas, un piemiegtām acīm raudzījās uz priekšu.

Kapuckvapam aizrāvās elpa, un viņš nometās ceļos. Upes sākotne. Viņš nodrebēja.

Aiz muguras no dīķa tālu zem viņiem atbalsojās ūdens skaņa. Pak. Pak. Pak.

Četri ceļotāji ar godbijību un sajūsmu plecu pie pleca skatījās uz lielisko ainu, kas pavērās priekšā. Viņi stā­vēja uz lielas, baltas marmora plāksnes, kura pacēlās virs milzīga ezera līča, kas tagad bija tikai sekls dīķis, kuru apjoza krāšņa veģetācija.

Tur auga koši zaļi koki un krūmi, visi pilni ar smagiem augļiem, un puķes sarkanas un violetas, un dzeltenas, un oranžas, un zilas pildīja gaisu ar skurbinošu smaržu sajaukumu.

-     Tas ir milzīgs dārzs, Kapuckvaps izdvesa.

Viņiem priekšā mirguļojošā saule rietēja aiz augstām,

spīdošām kalnu virsotnēm, kas ieskāva visu apkārtni kā liels zelta kronis. Aizvien garākas ēnas sniedzās uz viņu pusi, pāri auglīgajiem dārziem uz nogāzēm un pāri sarukušajam, tirkīzzilajam avotam viņiem zem kājām.

-    Paskatieties tur, Kapuckvaps rādīdams teica. Ezera tālākajā punktā slējās izvirzījusies klints atradze. No turienes ūdens līst uz leju krātuvē. Viens vienīgs piliens atbalsojās klusumā. Ta ir Upes sākotne!

Saule pazuda aiz marmora klintīm, izceļot tās pret tumši sarkanajām debesīm kā brīnišķīgu templi. Drīz būs tumšs. Zarēns pagriezās pret ūdens klaidi.

-              Akmens Pilote? viņš jautāja. Kur ir Akmens Pilote, Mežekli?

Mežeklis pacēla roku, prasīdams klusumu. Viņa ausis saslējās un notrīsēja. Viņš pētoši lūkojās uz rievotā mar­mora augstajām grēdām lejā pie avota malas.

-             Kas tas ir, Mežekli? Zarēns jautāja. Vai tu kādu dzirdi?

Un tad viņš arī to saklausīja. Klusu čaboņu, kas iztrau­cēja klusumu. Elpa viņam iestrēga kaklā. Viņš pagāja uz priekšu, ķermenim vāri spīdinot mirdzošo gaismu. Kad viņš to darīja, avota otrā pusē parādījās kāds stāvs. Un, kad tas bija pienācis tuvāk virzoties starp kokiem -, tas kļuva skaidrāk saskatāms un arī sāka spīdēt.

Kapuckvaps skatījās uz slaidu meiteni ar bālu, gandrīz caurspīdīgu ādu un ugunīgi sarkanu matu cekulu. Viņam pavērās mute. Tā noteikti nevarēja būt pēdējā no trūk­stošajiem komandas locekļiem. Tomēr viņa spīdēja…

-     Vū-vū? noņurdēja Gūms.

-              Zarēn? Kapuckvaps jautāja. Vai šī meitene ir Akmens Pilote?