Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Zarēns noelsās. — Sanktafraksa! viņš iesaucās.

>

-       Sanktafraksa, Mākoņu Vilks nočukstēja, acīm aizmiglojoties. Mūsu lidojošā pilsēta ar mirdzošajām smailēm, godājamām iestādēm kādreiz, sen, kad tā tiešām bija lieliska, manas mājas… Viņš noklepojās. 7a atrodas vētrai tieši ceļā. To iznīcinās Vētras mātes enerģija, kad tās sadursies.

-     Bet… Zarēns ieminējās.

-     Kuš, Mākoņu Vilks noguris viņu apklusināja, jo ļaunākais vēl tikai sekos. Ja Vētras mātei ceļu aizšķērsos

Sanktafraksa, tad viņa nekad nesasniegs Upes sākotni, lai apsētu to ar jaunu dzīvību. Malūdens upe pilnīgi izžūs. Un, kad tās būs zudušas, tumsa no Dziļā meža melnās sirds izpletīsies kā milzu sēne, līdz būs aprijusi katru Malaszemes sprīdi. Viņš paskatījās augšup uz savu dēlu. Zarēn, viņš teica. Sanktafraksa nedrīkst aizšķērsot Vētras mātes ceļu.

-    Bet ko es varu darīt? Zarēns vaicāja, sava tēva spo­kainajā sejā meklēdams kādu uzvedinošu pavedienu.

-    Enkura ķēde… tā notur lidojošo pilsētu vietā… tā ir… jādabū pušu, Mākoņu Vilks viņam teica, katru vārdu izrunājot ar piepūli.

-                    Jāpārcērt Enkura ķēde? Zarēns pārsteigts jautāja. Bet… bet…

-                 Sanktafraksa pacel­sies gaisā, un Vētras māte netraucēta brāzīsies uz Upes sākotni. Malaszeme būs izglābta, bet… viņa balss kļuva vārgāka, Sankta­fraksa būs zaudēta.

Viņam runājot, viss viņa ķermenis sāka mirdzēt un dzirksteļot.

Zarēnam aizrāvās elpa, un viņš parāvās atpakaļ. K… kas notiek? viņš stomījās.

Mākoņu Vilks pacēla plaukstas un apmulsis vē­roja, kā tās mirguļo kā ne­skaitāmi miljoni lēkājošu

atomu. Beidzot viņa ir atnākusi man pakaļ, viņš no­pūtās.

-     Ko tu ar to gribi teikt? Zarēns taujāja. Kas no­tiek?

-     Es jau tev teicu, Zarēn. Esmu šeit bijis pārāk ilgi, viņa tēvs tik tikko dzirdami čukstēja. Vētras māte ir piepildījusi mani ar sevi. Ta nu es zinu, kas drīzumā notiks. Bet, iegūstot šīs zināšanas, esmu pazaudējis sevi, Zarēn. Jo spožāk es mirdzu, jo vārgāks jūtos. Viņam runājot, mirguļošana kļuva aizvien spēcīgāka un debesu pirātu kapteiņa Mākoņu Vilka aprises grūtāk izšķira­mas. Viņa ir pieprasījusi mani sev. Man tevi jāpamet, Zarēn.

-    Nē! Zarēns sauca. Es tevi nelaidīšu vaļā! Viņš nometās ceļos un mēģināja pacelt tēvu uz rokām. Bet tas bija tāpat kā ķert gaismu. Tēvs! viņš ieklie­dzās.

-     Esi kluss, Zarēn, viņa tēvs teica. Tev jāzina vēl pēdējais… kad Vētras māte ieradīsies…

-     Kad, tēvs? Zarēns jautāja. Kad?

Mākoņu Vilka mirguļojošā mute kustējās, bet no viņa lūpām nenāca ne skaņas.

-     Tevs? Zarēns izmisīgi sauca. Kad?

Sasaistīti kopā, abi debesu pirātu kuģi lēni riņķoja viens ap otru. Zarēns pameta gaistošo Vētras dzinēju un aizvēzējās atpakaļ, pāri tukšajam bezdibenim, uz Malas dejotāju, kuru zemāk debesīs bija nolaidusi Akmens Pilote. Ar smagu būkšķi viņš nolēca uz klāja. Viņam aiz muguras ļengani nokarājās virve. Vētras dzinējs beidzot bija pilnīgi pazudis.

Akmens Pilote cieši raudzījās Zarēna pelnu pelēkajā sejā. Kas notika?

Zarēns centās panākt, lai viņam noskaidrotos galva. Tas… tas bija tik savādi, viņš nočukstēja. Pārda­biski…

Kapteini Zarēn! Akmens Pilote uzsauca, sapuri­nādama viņu aiz pleciem. Rimsties! Izstāsti man, kas notika uz Vētras dzinēja. Mākoņu Vilks, tavs tēvs? Vai tu vinu atradi?

Zarēns pacēla acis, it kā pirmo reizi dzirdētu šos vār­dus. Acīs viņam sariesās asaras. Viņš pamāja ar galvu. -Jā, bet… Ak, es nezinu, ko lai domāju…

Ne vārda neteikusi, Akmens Pilote pasniedzās un atdarīja iekšējās aizdares sprādzes, kuras stiprināja ar stikla lodziņiem aprīkoto kapuci pie šineļa pleciem. Aiz­bīdņi atvērās, un Akmens Pilote noņēma kapuci, iekš­pusē atklājot trauslas uzbūves augumu. Viņas rudie mati izlija pār bālajiem vaigiem un slaido kaklu.

-                Zarēn, tā esmu es, Mogina, viņa maigi teica. -Vai atceries? Tu man reiz izglābi dzīvību. Viņa uz brīdi apklusa. Tagad no­mierinies un pastāsti, kas tur notika. Viņa novēla smago Akmens Pilotes ap­ģērbu no pleciem un sa­ņēma zēnu aiz rokas.

Zarēns papurināja galvu. Es tiešām redzēju savu tēvu, viņš teica, bet tagad viņš ir projām. Uz visiem laikiem. Zarēns nošņaukājās un veltīgi pūlējās norīt sāpīgo kamolu kaklā. Pirms pazuda, viņš pateica, kas man jādara. Sanktafraksa ir jāiznīcina.

-     Jāiznīcina Sanktafraksa? Mogina noelsās. Kā­pēc?

Zarēns ar roku apklusināja viņu. Mums jāatgriežas Sanktafraksā, lai es varētu brīdināt Visaugstāko Akadēmu.

-     Bet, Zarēn, Mogina iebilda, mēs esam iestrēguši bezvējā atklāto debesu vidū.

Zarēns abām rokām satvēra galvu un grozīja to no vienas puses uz otru.

-      Zarēn, tev man jāizstāsta, ko tu zini, Mogina uzstāja. Ja Debesis dos, tad vismaz viens no mums izdzīvos, lai nodotu tava tēva vēsti.

-    Jā, Zarēns saņēmies piekrita. Tev ir taisnība.

Moginas acis kļuva platākas un platākas, kad Zarēns

sāka stāstīt, ko Mākoņu Vilks viņam bija teicis.

-             Vētras māte, viņa murmināja. Upes sākotne… Es vienmēr biju domājusi, ka tās piederīgas tikai leģen­dām.