Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

Sanktafraksā bija divi noskaņu sijātāji: viens atradās te, Loftusa tornī, otrs panīkušajā Psihoklimatisko pētījumu nodaļā. Parasti laika apstākļu jutīgais aparāts kvēloja neitrāli balts. īpaši nomācoša lietusgāze varēja to iekrāsot bāli zilu; ilgstošs liegu vēsmu un saulainu debesu periods spēja tam piešķirt maigi sārtu toni. Bet tās vienmēr bija pasteļa krāsas. Nekas galējs nekad nebija reģistrēts. Nekas vairāk par ko tādu, kas radītu vieglu vilšanās izjūtu vai paaugstinātu tendenci smaidīt. Jo, lai gan laika apstākļi neapšaubāmi ietekmēja visus Malaszemes iemītniekus, sekas vienmēr bija maigas.

Līdz šim brīdim!

Kamēr profesors skatījās uz noskaņu sijātāju, viņam atkārās žoklis un sirds stipri sitās. Aparāts pulsēja ar daudzkrāsainu intensitāti. Uzliesmodams, dzirksteļo­dams, kūsādams. Te žilbinoši sarkans, te koši zils, te mirgojoši smaragda zaļš. Un violets — piesātināti, tumši, neprātīgi violets.

Prāta vētra! Viņam aizrāvās elpa. Viņš bija lasī­jis par tādām parādībām Pamata traktāta apputējušajos sējumos. Nav nekāds brīnums, ka mans paša prāts ir bijis tik nemierīgs.

Tajā brīdī mutuļojošajās debesīs ziemeļu pusē uzplaik­snīja līkloču zibens. Uz brīdi nakts pārvērtās par dienu. Gaismas mērītāja adata pārlēca pāri visai skalai un iestrēga, bet skaņas uztvērējs sašķīda druskās no pēr­kona grāviena, kas nekavējoties sekoja.

Profesors skatījās uz saplīsušajiem instrumentiem. Kas mēs par krāpniekiem, izliekoties, ka saprotam laika apstākļus, viņš nomurmināja, tad slepus atskatījās

pār plecu, vai kāds nenoklausās. Sanktafraksā bija daudz godkāres dzīto, kas nelaistu garām iespēju izmantot Vis­augstākā Akadēma ļaunās nojautas. Laimīgā kārtā nebija neviena, kas dzirdētu viņa zaimojošos vārdus.

Nopūties Tumsas profesors parāva uz augšu savu melno mantiju un uzkāpa pa kāpnēm, kas veda uz bēni­ņiem zem stikla kupola. Viņš piespieda aci pie telpas centrā novietotā lielā teleskopa skatu meklētāja.

Iestādīdams fokusu, viņš dziļāk un dziļāk ielūkojās tumšajā tukšumā viņpus Malaszemes. Ja vien viņš varētu redzēt kaut vai mazliet tālāk…

Kādi gan noslēpumi slēpjas tur laukā? viņš balsī minēja. K… kas, Debesu vārdā, ir tas? Maza, tumša pūciņa bija šķērsojusi viņa redzeslauku.

Ar drebošiem pirkstiem viņš pielaboja fokusu. Izplū­dušais objekts kļuva stingrs. Tas izskatījās pēc debesu kuģa. Bet ko gan debesu kuģis darīja tur laukā nepiesiets un tik tālu no zemes? Tik tikko spēdams noticēt tam, kam viņš bija aculiecinieks, profesors atliecās atpakaļ, izņēma kabatlakatu un noslaucīja acis.

-        Par to nav šaubu, viņš satraukti murmināja. Tas bija debesu kuģis. Es zinu, ka bija. Ja vien…

Viņš atskatījās uz noskaņu sijātāju. Tas pulsēja piesā­tinātā violetā krāsā.

-        Nē, viņš nodrebinājās. Nav iespējams, ka es to būtu iztēlojies. Es neesmu traks.

Viņš pagriezās atpakaļ, satvēra teleskopu un nemier­pilns atkal ieskatījās tajā. Mutuļojošajos dziļumos nekā

nebija. Drebošiem pirkstiem viņš aizskāra fokusu. Aiz­vien nekas. Un tad… Profesoram aizrāvās elpa. No vie­tas, kur debesu kuģis bija atradies, vismaz no turienes, kur viņam šķita, ka tas bija atradies, vairākas spožas gaismas lodes aizdrāzās projām tumšajās debesīs.

Apjucis viņš palaida vaļā teleskopu un piesteidzās pie loga.

-     Krītošās zvaigznes! viņš iekliedzās.

Cits pēc cita gaismas punkti uzlidoja augšup un plašos, mirgojošos lokos aizbrāzās pāri naksnīgajām debesīm uz Malaszemes pusi. Profesors ievēroja, ka pavisam to bija septiņi. Nē, astoņi; divi lidoja cieši kopā. Neskaitot šo pāri, tie visi devās katrs savā virzienā, savā ātrumā un iezīmēja katrs savu neatkārtojamu parabolu.

Profesors nopūtās. Gaismas īpašības bija ārpus viņa pētījumu loka, tomēr viņš labprāt iegūtu vienu no krī­tošajām zvaigznēm savā pārziņā, lai izpētītu tās uzbūvi; lai vienreiz par visām reizēm pierādītu, ka visas gaismas pamatā atrodas tumsa. Grūtības sagādāja atrast kādu no tām, kur tā nokrita.

Dažas no zvaigznēm jau bija nokritušas, dažas pavi­sam tuvu. Citas turpināja traukties pāri Dumbrājam un tālāk uz Dziļo mežu aiz tā. Viena, kas spīdēja spožāk par pārējām, lidoja tālāk, nekā profesors pat varēja saska­tīt.

-      Dīvaini, viņš nočukstēja. Vējš gaudoja, un tornis čīkstēja. Ļoti dīvaini.

Tālu zem lidojošās pilsētas, ko plosīja vētra, Lejas­pilsētas ielas bija pārvērtušās par muklāju. Nelaimīgie iedzīvotāji slampāja pa staignajiem dubļiem, izmisīgi mēģinādami izglābt kaut ko no postījumu ceļa, ko radīja virpulis.

-Augstās Debesis, kas ar mums visiem notiks! izbie­dēta bara rūķu sieva iekliedzās, kad spožs zibsnis apgais­moja debesis. Kāpēc mums neteica par tik briesmīgas vētras tuvošanos?

Vējš spalgi svilpoja. Jumts rībēja. Krītoša zvaigzne aizšņāca nakts debesīs viņai virs galvas. Paskatījusies augšup par vēlu, lai skaidri to saskatītu, viņa atbīdīja matus no acīm un vērās cauri spēcīgā lietus šaltīm uz peldošo pilsētu. Viņas seja sašķobījās aiz niknuma.

-              Kāpēc akadēmiķi mūs nebrīdināja? viņa pra­sīja.