Malaszemes hronikas. Trešā grāmata. Pusnakts pār Sanktafraksu

-            Es tāpat, Zarēns piebalsoja. Es… Viņš palika ar vaļā muti. Augstās Debesis! viņš iesaucās. Kas tagad notiek?

Abi paskatījās apkārt. Šķita, ka mirdzošais gaiss sabiezē un brāžas uz viņu pusi.

-             Ātri, Zarēn, Mogina neatlaidās. Izstāsti man visu. Iekams nav par vēlu.

Kamēr baltums ielenca viņus, pieauga gaisa spiediens. Sāpes Zarēna ausīs kļuva neciešamas.

-    Viņš man teica… Viņš stāstīja…

Visapkārt pieņēmās spēkā gaisma. Ausis svilpoja. Galva pulsēja. Par spīti atmiņu intensitātei, paskaidro­juma vārdi nerada ceļu.

-             Kad, Zarēn? Mogina jautāja. Kad Vētras māte dos triecienu? Vai viņš tev pateica vai nepateica?

Zarēns saķēra galvu. Gaiss kļuva aizvien blīvāks, sma­gāks.

-             Es… viņš… zēns murmināja. Viņa acis piepildīja apmulsums. Kad ūdens pārstās plūst…

Viņš apklusa un iesmilkstējās aiz sāpēm, cenzdamies atminēties sava tēva liktenīgos vārdus. Acis pulsēja. Galva jutās kā iespiesta skrūvspīlēs.

-            Kad… kad nokritīs pēdējais piliens, viņa ieradīsies. Rītausma pār Upes sākotni, viņš tik tikko dzirdami nočukstēja. Pusnakts pār Sanktafraksu…

Bet Zarēns nevarēja zināt, vai Mogina dzirdējusi viņu vai ne, jo vējš nesa projām viņa vārdus, baltums pildīja viņa redzi un ausīs svilpoja spalga gaudošana.

-            Uzliec… savu kapuci! viņš uzkliedza Moginai un piegāja klāt, lai palīdzētu viņai uzvilkt smago ietērpu.

Gaiss kļuva pat vēl baltāks. Spilgti balts. Žilbinoši balts. Tas pildīja viņa acis, izslēdzot pilnīgi visu citu, līdz viņš bija pavisam akls. Debesu kuģis drebēja. Viņš atrāvās no Moginas un lēni, neiespējami lēni atstreipuļoja atpakaļ cauri stīgrajam gaisam.

-     Mogin! viņš sauca vai drīzāk mēģināja saukt, jo balss vairs nenāca no viņa mutes.

Viņš nokrita uz klāja. Viņam apkārt atbalsojās apslā­pēti trokšņi: šķelšanās, krakšķēšana, rīboņa. Baltums kļuva spilgtāks. Skaļā gaudošana pieņēmās spēkā līdz kliedzienam. Zarēns cieši aizmiedza acis, ar rokām aiz­spieda ausis un saritinājās ciešā kamolā.

Bet tas neko nelīdzēja. Viņš nespēja to noturēt ārpusē. Biedējošais baltums bija viņā iekšā un tikpat žilbinošs un apdullinošs kā ārpusē. Tas notrulināja viņa sajūtas. Tas plosīja viņa atmiņu.

-      Mogin, Zarēns svinīgi iesāka, mana koman­da…

Hūūūūūff!

Nespēdama ne brīdi ilgāk novaldīt augošo spiedienu, baltā vētra sprāga uz iekšpusi. Brīdi valdīja klusums. Tad ar stihiskas nelaimes pērkona grāvienu spožā lode ar Malas dejotāju centrā eksplodēja uz ārpusi ar tādu spēku, ka stipri nodrebēja pašas debesis.

.

TREŠĀ NODAĻA LOFTUSA OBSERVATORIJA

Tālu projām lidojošā Sanktafraksas pilsēta mētājās un raustījās briesmīgā vētrā. Enkura ķēde, kas stipri­nāja to pie cietzemes, tika pārbaudīta līdz pēdējai robe­žai. Grezno celtņu iekšpusē tās pilsoņi akadēmiķi un mācekļi, kalpotāji un sargi spiedās kopā klusējošās savu nozaru grupiņās, šausmu pārņemti no domas, ka ķēde varētu pārtrūkt.

Tikai Tumsas profesors palika viens. Viņam kā Sankta­fraksas Visaugstākajam Akadēmam bija pienākums tur­pināt strādāt, kamēr pārējie meklēja patvērumu. Kad bija uzbrukusi spēcīgā vētra, viņš bija steidzies augšā pa vītņu kāpnēm uz Loftusa observatoriju, cik ātri vien viņa vecās, vārās kājas spēja nest. Dažādās mērierīces, kas pārstāvēja visas Sanktafraksas akadēmiskās discip­līnas, gaidīja viņa pārbaudi. Ieradies viņš tās atrada neprātīgi trakojam.

Augstās Debesis! viņš iesaucās, ienākdams gaisa pilnajā istabā. Viņš pakasīja savu kuplo bārdu un

uzbīdīja brilles metāla rāmjos augs­tāk uz deguna, lai ciešāk aplūkotu instrumentus. Bet šādi rādījumi ir nedzirdēti. Viņš palūkojās laukā pa augstā torņa logu. Un nav nekāds brīnums.

Tās nakts vētra bija lielāka, nekā viņš jebkad agrāk bija pie­dzīvojis. Orkāna stipruma vēji un spēcīgas lietus šaltis brāzās šurp no Malaszemes ārpuses, dauzot izvirzīto zemes radzi ar nebijušu spēku.

Nu tad tā, profesors nomur­mināja pie sevis. Rādījumi ir jānolasa. Aprēķini jāgraduē. Fakti un skaitļi jāpieraksta. Viņš cieši satvēra savu zizli, stīvi šķērsodams šūpoto observatoriju no vienas puses uz otru. Bet ar ko lai es sāku?

Misiņa anemometrs mežo­nīgi griezās, reģistrēdams vēja ātrumu, kas tālu pārsniedza jeb­kuru agrāk atzīmēto. Lietusmērs gāja pāri malām un skaļi signa­lizēja par antimagnētisko skābmiglas daļiņu koncentrētu klāt­būtni.

Profesors papurināja galvu. Neticami, viņš nomurmi­nāja. Gluži ne… Viņš uz brīdi apklusa. Bet lai nu paliek

anemometrs un lietusmērs! viņš iesaucās. Ko gan, Debesu vārdā, dara noskaņu sijātājs?

Profesora pēkšņās, dedzīgās intereses objekts bija maza sudraba kastīte, kas atradās uz trijkāja, pagriezta leņķī. Katra no tās sešām plaknēm bija inkrustēta ar mazu kvadrātveida paneli, kurš bija gatavots no maiga, mirgojoša materiāla, kas iegūts no meža naktstaureņu spārniem. Tapat kā paši radījumi, šis materiāls bija jutīgs pret emocijām, mainot savu krāsu atkarībā no noskaņo­juma, kas to aptvēra. Dusmas tam liktu kļūt sarkanam, skumjas zilam, bailes dzeltenam un tā tālāk.