Mēness ikdiena

«Bet man ir baigi. Mēs visi te esam kā uz nāvi notiesāti. Guļam, ēdam, lasām, bet mūs apšauda debess lodes. Redz, es iesāku domu, bet, vai es pabeigšu, to nezinu. Trāpīs logā meteorīts, un nāve klāt. Kāpēc esmu mācījies, aizstāvējis disertāciju, kāpēc papildinājos zinībās, kāpēc izdomāju slimajiem bērniem sanatoriju uz Mēness? Kas te par sanatoriju, vai tad drīkst bērnus dzīt nāvē? Mēs te esam tikai trīs mēnešus, bet redz — jau pirmais upuris. Kuram tagad kārta? Es jūtu, ka man. Ja tas tā, kam tad man starpplanētu ceļotāja gods, cieņa un slava? Man nevajg slavas, man gribas zilās debesis, zāļainās pļavas, lapaino koku. Es skaitu minūtes, bet priekšā vēl mēneši.»

Es redzu, ka cilvēks kā apmāts, runāju ar viņu laipni, kā bērnu mierinādama:

«Dakter, jūs esat pārpūlējies, jums vajag atpūsties. Bīstami var būt visur. Maskavā pāriet ielu ir vēl bīstamāk. Kremeņjā pērkona laikā mežā ir vēl baismī- gāk. Reiz lūza priede, nokrita pāri stigai, zars uzcirta man pa muguru. Vēl viens solis — un beigas būtu. Un kā tad karā bija? Tur vis nespindza muļķa debess lodes, bet ļaunās, ar ziņu raidītās ienaidnieka lodes. Kā tad mūsu tēvi gāja uzbrukumā pretī lodēm? Tā vajadzēja, un viņi gāja. Arī mūsu darbs ir vajadzīgs Dzimtenei. Jūs pats to zināt un saprotat, vai man tas jāskaidro.»

Viņš smagi nopūtās.

«Ak Marusja, tu esi skaidrs cilvēks, arī dvēsele tev gaiša. Ja tu mani iemīlētu, es tev līdzās kļūtu skaidrāks un stiprāks.»

Ko lai viņam uz to atbildu? Es viņam saku:

«Dakter, es jūs cienu un palīdzēšu kā mācēdama,

bet mīlēt es mīlu radistu Šuru, par ko jau jums stāstīju.»

Viņš ta greizi nosmīn un augstprātīgi jautā:

«Kādā ziņā esmu sliktāks par to radistu Šuru?»

«Sliktāks tai ziņā,» es viņam dusmās atcērtu, «ka Šuriks polārajā naktī dziesmas dziedāja, visus smīdināja, bet man jūs pats jāmierina. Sliktāks ari tādā ziņā, ka Šuriks man teica tā: «Mīli mani, un es tevi uz rokām nēsāšu,» — bet jūs sakāt: «Mīli mani, lai mani glābtu.» Arī tai ziņā sliktāks, ka Šuriks manis dēļ upurēja savas intereses, bet jūs savu interešu labad esat gatavs visu aizmirst un bēgt, ko kājas nes.»

Šis nicīgi paklanījās pret mani. «Pateicos,» nosaka, «par sprediķi.» Tad viņš aizgāja, durvis piecirzdams.

Viņš aizgāja, bet mani sāka mocīt sirdsapziņa. Neko teikt, biju atmaksājusi par rūpēm. Cilvēks atklāja sirdi, izteica savu grūtsirdību, bet es viņam virsū ar pamācībām. Vai tad pati pēc zaļajām pļavām neilgojos? Vai upei pārkārušies sudrabotie vītoli, zaļo lociņu asni un atplestajās lapās iesēdušās cietās kāpost- galviņas man sapņos nerādījās? Uz Mēness nav nekā zaļa, viss ir melns, brūns, rūsgans. Būtu atnesusi ārstam svaigus zaļumus, tie viņu vairāk nomierinātu nekā vārdi.

Šī doma man iespiedās prātā, un, līdzko tiku uz kājām, taisnību sakot, pa īstam uz vienas kājas, bet uz otras šā tā, es uzkāpu augšā noliktavā. Noliktavā, izņemot mani, neviens negāja. Te es slepeni varēju sagatavot dāvanu ārstam.

Es izdomāju ļoti vienkāršu lietu: izaudzēšu lociņus un pacienāšu ārstu ar svaigiem zaļumiem. Sarežģīti bija tikai tas, ka uz Mēness nekad nekas nav audzis, ar katru nieku tur ir grūtumi. Nav pat ūdens, to es ņēmu no tehniskajiem krājumiem. Tur mums ūdens bija tonnām, tā ka pāris spaiņu nav manāmi. Noderīgas augsnes uz Mēness arī nav, smilts un māla vietā it kā ar dzelzs skaidiņām pilni akmens putekļi. Kaļķu arī nav, laukšpatu Kostja man atnesa no četrdesmit kilometru liela attāluma. To špatu es sagrūdu piestā, sajaucu ar pelniem, ar visvisādiem virtuves atkritumiem, un tā man iznāca dēstiem augsne.

Nojēgšanās bija ari ar gaismu. Saule uz Mēness ir karsta, tās stari augiem kaitīgi. No debess Serjožas es izdibināju — viņš man to pastāstīja, ka logu stikls aizsargājot pret šiem stariem. Mūsu logiem bija kvarca rūtis, bet es paņēmu no Aņas sasistās pudelītes un novietoju tās starp logu un dēstiem.

Ar šiem lociņiem nebija mazāka noņemšanās kā ar citroniem uz Zemes. Diena uz Mēness ir gara, kas zin, varbūt lokiem tas kaitīgi. Pirms gulētiešanas es logus aizsedzu. Gara ir arī Mēness nakts — lokiem tā nav parasta, tāpēc vajadzēja iedegt spuldzi. Dienas vidū sutoņa un karstums, nakts beigās — aukstums, te vajag laistīt, te atkal apsildīt.

Lociņi tomēr izauga. Sākumā neparko negribēja dīgt, bet tad auga griezdamies, tādi tieviņi tieviņi, taču garumā pāri manai galvai. Laikam tāpēc, ka, piemērojušies zemes smagumam, tie uz Mēness, kur smagums ir pavisam cits, izstiepās kukurūzas garumā. Garša ne visai, — loki svaigj, asi, bet bez sulīguma un kožot šņirkst, kā ar smiltīm apķepuši.

Un tomēr patīkami. Ēdienam mums viss bija žāvēts un saldēts, svaigus zaļumus nebijām redzējuši kopš aizbraukšanas. Vitamīnus dzērām katru dienu, un tomēr tas nav tas.

Tā nu es sagatavoju loku desertu, sagriezu, saliku šķīvīšos, aizdarīju ar sāli, etiķi, vārītiem kartupeļiem. Uz Zemes ēdnīcā tas būtu visvienkāršākais garnējums, bet uz Mēness — īstais svētku mielasts. Visu saliku uz paplātes, nesu uz ēdamtelpu… pēkšņi dzirdu — ēdamistabā ir Aņa ar ārstu, un starp viņiem notiek saruna.

Ārsts saka: