Mēness ikdiena

nebija patīkami — piimā komjauniešu pārziemošana, mums uzticēts liels pienākums, un uzreiz tāds kauns un negods: lūdzamies uz mājām kā pārbijušies bērneļi. Bet, no otras puses, cilvēks tomēr ir slims, un, kā lai viņu ārstē, mēs nezinām. Tad Aņa nāca ar ierosinājumu: «Lai dakterim atsūta pakaļ raķeti, bet, lai ietaupītu jaunu lidojumu, mēs visi lūdzam atstāt mūs vēl uz otru laiku.» Parakstījās puiši, parakstījos es, lai gan žēl bija mocīt Suriku vēl vienu gadu. Taču Starpplanētu komitejā izlēma mūs nomainīt savlaicīgi, bet ārstu tomēr aizveda. Viņš aizbrauca, acīs neskatīdamies, ne no viena neatvadījies, un vairs viņu neesmu redzējusi. Stāsta, ka viņam bijušas nepatikšanas, kaut kādas komisijas un izmeklēšanas. Šīszemes Serjoža apgalvoja, ka dakteris esot sev tīšām šļirci- nājis kaut kādu draņķi, lai būtu slijnāks. Bet, manuprāt, cilvēks vārga aiz gļēvulības un netīras sirdsapziņas. Padomājiet pats — ja viņam nebija miera, ja gremzās un drebēja vienā drebēšanā, tad viņa nerviem vajadzēja būt pagalam sabrukušiem. Ja nervi ir pilnīgi pagalam, tad kārtības nav nevienā orgānā. Arī pēc Pavlova tā iznāk.

Marusja stāstījumu nobeidza, vārdus ātri bērdama, bieži pulkstenī skatīdamās.

—   Jūs nu mani atvainojiet, laiks likt produktus katlā, — viņa aizbildinājās.

—   Pagaidiet, Marusja … bet kā tad palika ar Mēness atdzīvināšanas darbu?

—    Ar atdzīvināšanas darbu? Darbs sekmējas. Protams, vienā dienā tas nav veicams. Kad atgriezāmies, Aņa iesniedza ziņojumu ar projektu. To apsprieda, un tā pilnveidošanai nodibināja īpašu grupu, ierīkoja arī laboratoriju, bet nu jau ir vesels birojs. Mūsu Aņa ir šā biroja direktore, tas nekas, ka viņai nav vēl ne trīsdesmit. Bet šogad mēģinājumus pārceļ uz Mēnesi. Kostja jau bija atradis piemērotu vietu ar grafīta atsegumiem — Mēness Kaukāza pakājē. Ja Mēnesi vērojam ar neapbruņotu aci, tad šī vieta atrodas tam virsdegunē, taisni starp Mēness acīm. Tur ir kāds mazs bezvārda krāterītis. Patiesībā tas ir veselu kilometru diametrā. To vietu noklās ar caurspīdīgu

jumtu, zem kura izdarīs mēģinājumus — iegūs gāzes, izveidos augsni un audzēs Mēness šķirnes. Šīszemes Serjoža būs priekšnieks. Debess Serjoža, protams, ņemsies pa observatoriju, Kostja arī brauks. Aicina arī mani — par Mēness pirmās ēdnīcas šefpavāri. Un vai zināt, gribas piekrist. Esmu tur ko labu atstājusi, šķiet, ka tur mana otrā dzimtene. Es pateicu tā: «Braukšu, ja līdzi ņems Šuriku.» Un kāpēc lai neņemtu? Tagad radisti tur vajadzīgi. Sākuma periods pagājis, kad uz visa Mēness mita tikai seši cilvēki. Tagad tur būs kādi simt divdesmit — pirmais Mēness ciemats, pirmā ziedošā saliņa akmeņainajā tuksnesī. Lai tā būtu, sāksim ar mazumu. Nāks laiks, kad viss Mēness būs vienos zaļumos, bet pļavās un mežos tik šur tur pa akmens saliņai.

Stāsta sākumā es pieminēju seno pasaku par princesi, kuras pēdās uzplaukušas rozes. Un es domāju: vai šī princese nav jāsaprot līdzībā? Kas zin, vai pasakas princeses tēlā nav domāta vienkāršā jauniete Marusja, viņas draugi un biedri? Tie ir parasti cilvēki, bet tur, kur viņi pieliek savu roku, rodas tīrumi, pilsētas un dārzi. Viņi soļo pa nedzīvajiem Mēness akmeņiem, un viņu pēdās dīgst jauno zaļumu asni: nedzīvā planēta ietērpjas laukos, pļavās, dārzos un puķu dobēs. Nāks laiks, būs arī rozes. Un, ap Sauli ceļodama, Zeme nevilks sev līdz nedzīvo akmens milzeni. Līdzās riņķos divi krāšņi dārzi — divas draudzīgas, cilvēku roku pārveidotas planētas.