Mēness ikdiena

Trešā grūtība: augiem vajadzīga laba augsne. Mēness gruntij trūkst fosfora, trūkst slāpekļa, visur nav arī sēra. Piemērotas atradnes ir, taču visi šie elementi jāiegūst, jāpārstrādā, jāpieved un mākslīgi jāizveido augsne.

Ceturtā grūtība: ūdens problēma. Ūdeni galvenokārt vajadzēs iegūt no kalnu iežiem. Iežus vajadzēs skaldīt, kausēt, vajadzēs uztvert tvaikus, tos atdzesēt un sabiezināt. Tam nolūkam vajadzīgas veselas rūpnīcas. Un secinājums šāds: ar Mēness dārzu nekas neiznāks. Mēs seši šo darbu neveiksim. Bet mūsu varenā dzimtene to varēs veikt. Pat vēl vairāk: ja vajadzēs, iegūs tik daudz gāzes, lai radītu uz Mēness atmosfēru. Bet vajadzēt vajadzēs katrā ziņā, jo Mēness iedzīvotāju skaits augs. Mēs esam tikai izlūki. Iepriekšējā maiņā bija trīs cilvēki, mēs jau esam seši, pēc diviem gadiem te būs observatorija ar kādiem trīsdesmit cilvēkiem. Televīzijas pārraides notiks caur Mēnesi, un enerģijas pārvade arī plānota caur Mēnesi. Mēness ir bagāts ar saules enerģiju — varēsim no šejienes dot elektrību. Kostja uzgājis daudz retu minerālu. Vai tos iegūs? Iegūs. Dakteris apliecināja, ka te varot dziedināt kaulu un sirds slimniekus un arī tuklumu. Es nerunāju par alpīnistiem un tūristiem, tiem te īstā

paradīze. Pēc pieciem gadiem uz Mēness būs simtiem cilvēku, pēc desmit gadiem — tūkstoši. Sešus cilvēkus var apgādāt no Zemes, tūkstošiem viss jāsagādā uz vietas — mājas, celtniecības materiāli, gaiss, ūdens un pārtika. Tāpēc jautājums par Mēness zemkopību tiks izvirzīts un atrisināts. Vēl vairāk: pēc gadiem četrdesmit piecdesmit no Mēness akmeņiem varēs iz- /• dabūt pietiekami daudz ogļskābās gāzes un skābekļa, lai cilvēki varētu normāli elpot.»

Es klausījos ar aizturētu elpu. Kad Serjoža pateica: «Nekas neiznāks,» — man sirds vai apstājās. Bet es klausos — viņš turpina, balss kļuvusi spēcīgāka, pleci izriezti, kur tas viss radies! Taču es manu, ka citi klausās bez sajūsmas, pat smīnēdami, it kā zinādami, kā Serjožu iegāzt. Un, līdzko viņš bija beidzis, Aņa un Kostja abi vienā balsī iesaucās:

«Bet atraušanās ātrums?»

Par šo atraušanās ātrumu es vēlāk tik daudz saklausījos, ka, nakts vidū pamodināta, varētu nolasīt lekciju. Kāpēc uz Mēness nav atmosfēras? Jūs, protams, esat lasījis. Tāpēc, ka Mēness ir mazs un nespētu noturēt atmosfēru, tā pagaistu kosmosa telpā un pazustu. Bet te ir neliels sīkums, kas jums varbūt nav zināms. Gāzes neizgaist vienā mirklī, bet pamazām — tūkstoš un desmittūkstoš gados.[1] Protams, Mēnesim šāds laiks ir tīrais nieks. Taču mums nerūp Mēness, bet cilvēki. Un cilvēkiem desmi-ttūkstoš gadu ir kā mūžība. Mēs tīrumus aparam vienam gadam, mežus dēstam uz desmitiem gadu, mājas ceļam uz simt gadiem. Ja Mēnesi var atdzīvināt uz desmittūkstoš gadiem, tad mums ar to pietiek. Lai pēc desmittūkstoš gadiem mūsu pēcnācēji atjauno ūdens krājumus. Ar nākotnes tehniku tas būs izdarāms daudz vieglāk. Bet varbūt viņiem Mēness nemaz nebūs vajadzīgs. Kas zin, kāda būs dzīve pēc desmittūkstoš

gadiem. Vai redzat, cik tālu bija aizdomājies debess Serjoža?

Serjoža visu to stāsta, un es skatos, pārējiem sejas noskaidrojas, smīni pazūd, un acis it kā brīnās. Tad es sapratu, ka Serjoža runā nopietni. Mani sagrāba tāds prieks! Lai Šuriks man piedod, es ņēmu un noskūpstīju šo pinkaino Serjožu. Šis brīdis man bija liela balva. Tās dēļ aptecēju šo jaunekli, nesu viņam pusdienas un raizējos viņa dēļ. Es sapratu, ka esam sevi attaisnojuši, ka neesam velti sūtīti uz Mēnesi. Un manī tāds lepnums: neesmu gan pati to izdomājusi, bet tas paveikts manā klātbūtnē, ar manu palīdzību, no maniem dēstiem tomēr viss sācies.

Tad visi sāka aplaudēt. Šīszemes Serjoža pielēca kājās: «Atļaujiet nosūtīt radioziņojumu.» Aņa - viņu tomēr pievaldīja: «Biedri, šis ierosinājums var vilināt, bet neaizrausimies. Pārbaudīsim, precizēsim, izpētīsim. Ja būsim kļūdījušies — nav ko bazūnēt, bet, ja viss apstiprināsies, — aizvedīsim Zemei vērtīgu dāvanu.»

Ar šo brīdi tad arī sākās. Pēc vakariņām, darbus pabeiguši, ķeramies pie vistuvākā — pie Mēness atdzīvināšanas plāna. Debess Serjoža ir liels izdomātājs, viņš uzzīmēja karti — nākotnes Mēnesi. Platona krāteri būs galvaspilsēta Sarkanais Mēness, no kurienes trauksies dzelzceļš pāri Lietus jūrai uz Apenīnu raktuvēm. Risinājās strīdi, kur būs sniegi, kurp tecēs upes, kur būs piemērots klimats mežiem, kur būs stepes un kur tundra. Var jau būt, ka tas viss tik tāda laika pakavēšana, bet bija arī kas nopietns. Serjo- žam — jauni aprēķini, Aņai — izmēģinājumi, šīszemes Serjožam mašīnu rasējumi, Kostjam atradumi, derīgie izrakteņi.

—    Vai dakteris atkal savrup? — es jautāju.

Marusja sarauca pieri.

—   Dakteris mūs pameta, — viņa noteica. — Viņš slimoja vienā slimošanā, viņam kļuva arvien sliktāk un sliktāk. Aņa mūs sasauca kopā un pateica: «Biedri, runa ir par cilvēka dzīvību. Oļegs Vladimirovičs jāved atpakaļ uz Zemi.» Puiši strīdējās. Viņi apgalvoja, ka slimnieku varot izmeklēt pa radio. Nevienam