Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Es atslēdzu važas un atbrīvoju tukšpauri. Publikai vērojot, Emma, Šārons un es - mēs visi trīs - vedām klibo tukšpauri uz atvērto vārtiņu pusi. Ceļā stāvošais dīleris pavēlēja: - Nešaut! Nevienam nešaut! - Cik nu labi viņš varēja parunāt ar tukšpaura mēli ap rīkli.

Mēs aizslēdzām krātiņu, lai gan tajā joprojām atradās vairums skatītāju, tad izgājām ārā no ambrozijas midzeņa un nonācām atkal uz ielas. Mani pārņēma kārdinājums uz bridi apstāties un iznicināt dīlera ambrozijas krājumus, bet nolēmu, ka nav vērts tā riskēt. Lai viņi ar to aizrijas! Turklāt varbūt prātīgāk bija nelaist ambroziju postā, ja pastāvēja kaut niecīgākā iespēja kādu dienu atdot nolaupītās dvēseles to saimniekiem.

Mēs atstājām dīleri četrrāpus renstelē tveram pēc gaisa; viņa maska nokarājās no vienas auss. Jau gatavojāmies aizmirst pretīgo ainu, kad es izdzirdēju sīku rūcienu un atcerējos par Grimmu lācēniem.

Kad atskatījos un ieraudzīju viņus, man iesāpējās sirds. Mazuļi, cenzdamies mums sekot, bija nostiepuši ķēdes, cik vien iespējams.

- Mēs to nevaram. - Šārons mani mudināja pasteigties.

Varbūt es būtu pametis mazos lācēnus, ja nepamanītu

Emmas skatienu. Izdari to, viņa nedzirdami lūdza.

- Tas prasīs tikai sekundi, - es izlēmis attraucu.

Pagāja piecpadsmit sekundes, līdz es piespiedu tukšpauri izraut no zemes stabu, pie kura lācēni bija pieķēdēti, un tobrīd pie ieejas ambrozijas midzeni jau bija sapulcējies saniknotu narkomānu bariņš. Tomēr paveiktais šķita tā vērts. Mēs lēnītēm un smagi vilkāmies prom pa ielu, un lāču mazuļi mums sekoja, velkot sev pakaļ ķēdes un stabu, līdz mans tukšpauris no brīvas gribas paķēra mazuļus uz rokām un bija ar mieru nest.

* * *

Drīz vien noskaidrojās, ka mums ir problēma. Bijām nogājuši tikai dažus kvartālus, bet ļaudis ielās jau pievērsa tukšpaurim uzmanību. Visiem, izņemot mani, tas bija vien daļēji saskatāms krāsu pleķu mudžeklis, tomēr cilvēki to pamanīja. Tā kā negribējām, lai kāds uzzinātu, kurp mēs dodamies, bija jāizdomā drošāks ceļš, kā nokļūt līdz Bentema mājai.

Mēs ienirām kādā šķērsielā. Tiklīdz pārstāju mudināt tukšpauri kustēties uz priekšu, tas pārguris noslīga uz ceļiem. Tur zemē šis radījums izskatījās tik neaizsargāts: asiņojošais ķermenis sarāvies čokurā un mēles ievilktas aiz zobiem. Sajutuši šo izmisumu, tukšpaura izglābtie lācēni ošņājās ar miklajiem un nemierīgajiem purniņiem gar tā miesu. Tukšpauris atsaucās ar klusu ņurdienu, kas šķita gandrīz mīļš. Es nespēju nejust līdzjūtību pret visiem trim savādajiem nelaimes brāļiem.

- Man negribas to atzīt, bet izskatās gandrīz jauki, - Emma sacīja.

Šārons nosprauslājās. - Vari tam uzvilkt kaut rozā balerīnas svārciņus, tas tik un tā ir un paliek slepkavnieks!

Mēs pārspriedām, kā tikt līdz Bentema mājai, lai tukšpauris pa ceļam nenomirtu. - Es varētu piededzināt to rētu viņam uz kakla, - Emma ierosināja un pastiepa uz priekšu roku, kas jau iekvēlojās.

- Pārāk riskanti, - es atteicu. - Sāpju dēļ tas varētu vairs nepakļauties manai kontrolei.

- Te varētu palīdzēt Bentema dziedniece, - Šārons atgādināja. - Mums tikai ātri jātiek pie viņas.

Vispirms man ienāca prātā skriet pa jumtiem. Ja vien tukš-paurim būtu gana spēka, tas mūs uznestu augšā pa sienu un, nevienam neredzot, nogādātu pie Bentema. Bet jau nākamajā brīdī es vairs nebiju pārliecināts, ka mans radījums spētu kaut tikai paiet. Liku priekšā nomazgāt no tukšpaura balto krāsu, lai neviens, izņemot mani, viņu neredzētu.

- Nekādā ziņā, neparko, paldies, nē! - Šārons enerģiski purināja galvu. - Es tam radījumam neuzticos. Negribu to izlaist no acīm.

- Es valdu pār to, - es mazliet aizvainots teicu.

- Līdz šim valdīji! - laivu vīrs atcirta.

- Es piekrītu Šāronam, - sacīja Emma. - Tu lieliski tiec galā, bet kas notiks, kad iziesi citā istabā vai aizmigsi?

- Kāpēc lai es ietu uz citu istabu?

- Lai nokārtotos... - Šārons ieminējās. - Vai tu grasies savu mīļo tukšpauri ņemt līdzi ari tualetē?

- Hm. Ceru, ka līdz tam paspēšu pāriet to tiltu, - es norūcu.

- Krāsa paliks, - Šārons pasludināja.

-Jauki, - es jau biju nokaitināts. - Ko tad mēs iesāksim?

Kaut kur tālāk atsprāga vaļā kādas durvis, un uz ielas izvēlās tvaiku mutulis. Aiz tā parādījās ratiņu stūmējs, kurš, novietojis savu vezumu uz braucamās daļas, nozuda atpakaļ mājā.

Es skrēju uz priekšu paskatīties. Durvis veda uz veļas mazgātavu, un rati bija pilni ar netīru gultas veļu. Tie bija gana lieli, lai tajos iesēdinātu neliela auguma cilvēku vai arī saritinājušos tukšpauri.

Jāatzīst, es nozagu šos ratiņus. Es tos aizstūmu pie draugiem, iztukšoju un liku tukšpaurim rāpties iekšā. Pēc tam mēs sametām netīro veļu pa virsu, iecēlām ratos ari lācēnus un stūmām vezumu prom pa ielu.

Neviens uz mums vairs neatskatījās.

Viņš pat necentās sasveicināties.

Kad nonācām līdz Bentema mājai, bija gandriz satumsis. Nims steigšus ieveda mūs priekšnamā, kur jau nepacietīgi gaidīja Bentems.

- Kāpēc atvedāt lāčus? - Viņa skatiens pievērsās veļas ratiem. - Kur ir tas radījums?

- Šeit, - es atbildēju. Nocēlis zemē lācēnus, ķēros pie pārklāja noņemšanas.