Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Reinaldo iebēra smalkos miltus Putekļu mātes plaukstā. Viņa noliecās pār tukšpauri un iepūta putekļus radījumam sejā - atceros, ka šādi dziedniece savulaik ārstēja ari mani. Tukš-pauris ievilka elpu un piepeši sakustējās. Visi, izņemot dziednieci, atlēca atpakaļ.

Paliec uz vietas, paliec mierā, es sacīju, bet tas izrādījās lieki. Kā paskaidroja Reinaldo, ķermenis jau automātiski reaģēja uz putekļu ietekmi un tā funkcijas palēninājās. Kad Putekļu māte uzbirdināja tukšpaurim uz kakla vēl mazliet zāļu, viņas asistents mums pastāstīja, ka putekļi var sadziedēt brūces un iemidzināt - atkarībā no tā, cik daudz tos lieto. Kamēr puisis runāja, ap tukšpaura ievainojumu sakrājās mirdzošs baltu putekļu mākonis. Reinaldo piebilda, ka tur mirgo pati Putekļu māte un ka viņas resursi ir pavisam ierobežoti. Kādam palīdzot, dziedniece ik reizi atņēma daļiņu no sevis.

- Ceru, ka mans jautājums neizklausīsies nepieklājīgi, bet kāpēc jūs dziedināt, ja tādējādi nodarāt pāri pati sev? - Emma jautāja.

Putekļu māte uz mirkli pārstāja darboties ap tukšpauri un pagriezās tā, lai ar veselo aci redzētu Emmu; tad viņa ierunājās skaļāk, nekā līdz šim bijām viņu dzirdējuši, - neskaidri vervelējot, kā jau cilvēks bez mēles.

Reinaldo pārtulkoja: - Es to daru tāpēc, ka esmu izraudzīta šai sūtībai.

- Tādā gadījumā... paldies, - Emma pazemīgi sacīja.

Putekļu māte pamāja ar galvu un atgriezās pie darāmā.

Tukšpaura atveseļošanās nevarēja būt acumirklīga. Viņš atradās dziļā miegā un atjēgsies tikai pēc tam, kad smagākās brūces būs sadzijušas, tātad šis process droši vien ilgs visu nakti. Ņemot vērā, ka Bentems var pieslēgt savai ierīcei tikai nomodā esošu tukšpauri, līdz mūsu glābšanas plāna otrajai fāzei nāksies gaidīt vairākas stundas. Pagaidām mēs gandrīz visi bijām iestrēguši virtuvē: tur uzturējās Reinaldo un Putekļu māte, kurai nācās ik pa brīdim papildināt putekļu devu, un ari mēs ar Emmu bijām turpat, jo es nejutos droši, atstājot tukšpauri vienu pašu, lai gan tas bija pamatīgi iemidzināts. Tagad es biju atbildīgs par šo radījumu kā ikviens, kurš pārnes mājās uz ielas atrastu dzīvnieku. Savukārt Emma turējās man blakus tāpēc, ka zināmā mērā jutās atbildīga par mani (un es - par viņu). Ja es nejauši iemigtu, viņa mani pamodinātu vai stāstītu par vecajiem labajiem laikiem mis Peregrines mājās, lai es paliktu nomodā. Ik pa brīdim Bentems ienāca un painteresējās par situāciju, bet lielākoties viņš kopā ar Šāronu un Nimu bija aizņemts, pārbaudot māju, jo baidījās, ka kuru katru bridi varētu uzbrukt viņa brāļa izpalīgi.

Iestājās nakts, un mēs ar Emmu pļāpājām par to, ko nākamā diena varētu atnest. Pieņemot, ka Bentemam izdotos no jauna iedarbināt savu ierīci, visnotaļ pamatoti varējām cerēt, ka jau pēc dažām stundām atradīsimies nebūtņu cietoksni un atkal satiksim draugus un mis Peregrini.

-Ja būsim ļoti viltīgi un ja ļoti, ļoti paveiksies, - Emma sacīja. - Un ja...

Viņa neturpināja. Mēs sēdējām plecu pie pleca uz gara koka sola, piespieduši muguru pie sienas, un tobrīd Emma pagriezās tā, lai es neredzētu viņas seju.

- Kas ir?

Emma ielūkojās man acis ar sāpju izteiksmi sejā.

- Ja viņi vēl ir dzīvi.

-Ir.

- Nē, es vairs nespēju izlikties. Iespējams, nebūtnes jau ir paspējuši atņemt viņiem dvēseles un pārvērst ambrozijā. Vai ari tie ir jau sapratuši, ka no imbrinēm nav nekāda labuma, un nolēmuši viņas labāk paspīdzināt vai izsūknēt dvēseles, vai ari, piemēram, kāds no mūsējiem ir mēģinājis aizbēgt...

- Izbeidz! - es uzsaucu. - Nav jau pagājis tik ilgs laiks...

- Kad mēs beidzot tur iekļūsim, būs pagājušas vismaz četrdesmit astoņas stundas, un, ak, cik daudz ļauna var notikt četrdesmit astoņu stundu laikā!

- Mums jau nav jāiztēlojas ikviens no viņiem. Nu jau tu runā kā Horācijs ar saviem pesimistiskajiem scenārijiem. Kāda jēga pašiem sevi šaustīt, pirms zinām, kas patiesībā ir noticis?

- Ir gan jēga, - Emma uzstāja. - Ir pavisam reāls pamats sevi šaustīt. Ja apsvērsim visas sliktākās iespējas un izrādīsies, ka kāda no tām ari ir piepildījusies, mēs nebūsim tam pilnīgi nesagatavoti.

- Diez vai man jebkad izdosies sagatavoties kaut kam tādam...

Emma saķēra galvu un drebelīgi nopūtās. Šādas domas sagādāja pārlieku daudz ciešanu.

Man gribējās tieši šajā brīdī pateikt draudzenei, ka viņu mīlu. Man šķita, ka tas varētu līdzēt, jo pievērstu mūs domām par to, par ko bijām pārliecināti, lai nebūtu jālauza galva par visu, kā mums trūkst. Tomēr mēs nebijām bieži teikuši viens otram šos vārdus, un es nespēju piespiesties un tos izrunāt tobrīd - divu pavisam svešu cilvēku klātbūtnē.