Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

Tukšpauris neelpoja. Patiesību sakot, tas tik lieliski izlikās par beigtu, ka pārliecinātu pat mani, ja vien starp mums joprojām nepastāvētu saikne.

Vīrieši noticēja viltībai. Pārbaudītājs nometa nūju, kā boksa mačā pacēla gaisā manu roku un paziņoja, ka esmu uzvarējis. Skatītāji vēlreiz veltīja man urravas, un es pamanīju, kā nauda maina īpašniekus un tie, kuri bija likuši pret mani, vīlušies izmaksā citiem pienākošās summas.

Drīz vien skatītāji - tostarp arī Emma un Šārons - iegāja krātiņā, lai labāk apskatītu šķietami beigto tukšpauri.

Emma metās man ap kaklu. - Viss kārtībā! - viņa sacīja. - Tev nebija izvēles.

- Tas nav miris, - es pačukstēju draudzenei, - bet tikai ievainots. Nezinu, cik daudz tam vēl atlicis. Mums tas jādabū no šejienes laukā!

- Tad jau labi vien ir, ka es tās tomēr dabūju. - Emma ieslidināja atslēgu saišķi man kabatā.

- На, tu esi ģēnijs! - es atbildēju.

Tomēr, kad pagriezos, lai atslēgtu važas tukšpaurim ap kaklu, ieraudzīju, ka man ceļu aizšķērsojis klaigājošu cilvēku pūlis, un tie ikviens gribēja tikt tuvāk pieveiktajam radījumam. Visi vēlējās to labi apskatīt, tam pieskarties, paņemt par piemiņu spalvu kušķi vai asinīm piesūkušos smilšu sauju. Es mēģināju izlauzties cauri, bet cilvēki mani visu laiku apturēja, lai paspiestu roku un uzsistu uz pleca.

- Tas bija neticami!

- Tev gan paveicās, mazais!

- Vai tu tiešām nelietoji ambru?

Visu šo laiku es skandināju pie sevis tikai tukšpaurim dzirdamas pavēles palikt guļam un izlikties par beigtu, jo sajutu, ka tas sāk dīdīties gluži kā mazs bērns, kurš pārlieku ilgi nosēdējis mierā. Radījums bija nemierīgs un savainots, un man nācās likt lietā ikvienu brīvo uzmanības drusku, lai neļautu tam pielēkt kājās un piepildīt rīkli ar apkārt esošo īpatņu miesu.

Kad beidzot tiku līdz tukšpaura ķēdei un jau meklēju slēdzeni, mani uzrunāja ambrozijas tirgonis. Es pagriezos un ieraudzīju viņa biedējošo, bārdaino masku tikai dažas collas no savas sejas.

- Vai tu domā, ka es nesaprotu, kas te notiek? - viņš ierunājās. Dīlerim pie abiem sāniem stāvēja pa bruņotam sargam. - Vai tu mani uzskati par aklu?

- Nezinu, par ko jūs runājat, - es attraucu. īsu bridi šķita: dīleris ir mani atmaskojis un zina, ka tukšpauris nemaz nav miris. Tomēr viņa sargi uz to pat nepaskatījās.

Dīleris sagrābā mani aiz jakas apkakles. - Ar mani neviens nedzīs jokus! - viņš turpināja. - Šī ir mana vieta!

Ļaudis sāka no mums atkāpties. Šim cilvēkam acīmredzot bija slikta slava.

- Te neviens nedzen jokus, - es dzirdēju Šāronu sakām man aiz muguras. - Vienkārši nomierinies.

- Krāpnieku nevar piekrāpt, - dīleris nelikās mierā. - Tu te ieradies un paziņoji, ka esi atvedis svaigu gaļu; tu apgalvoji, ka līdz šim viņš nav spēkojies pat ar Grimmu lāču mazuli, un kas notiek pēc tam? - Vīrietis pameta ar roku uz kritušā tukšpaura pusi. - Es neparko tam nenoticēšu!

- Viņš ir beigts, - es sacīju. - Pārbaudiet pats, ja vēlaties.

Dīleris palaida vaļā manu jaku un sagrāba mani aiz rīkles.

- EI, TU! - iesaucās Emma.

Sargi pavērsa stobrus pret viņu.

- Man ir tikai viens jautājums, - dīleris sacīja. - Ko tu tirgo?

Tvēriens aizvien saspringa.

- Tirgoju? - es izdvesu.

Dīleris nopūtās, aizkaitināts, ka tomēr nāksies paskaidrot. - Tu ierodies manā teritorijā, nogalini manu tukšpauri un pārliecini manus klientus, ka manu produktu nevajag pirkt.

Viņš bija noturējis mani par narkotiku tirgotāju un konkurentu, kurš ieradies, lai atņemtu viņam biznesu. Vājprāts.

Pirksti sakļāvās ap manu rīkli vēl ciešāk.

- Laid puiku vaļā! - Šārons lūdzās.

- Ja ne ambru, ko tad tu lieto? Ko tu tirgo?

Es mēģināju atbildēt, bet nesanāca. Pavēros lejup uz dīlera rokām. Viņš saprata manu mājienu un atslābināja tvērienu.

- Runā! - dīleris augstsirdīgi atļāva.

Tas, ko es nākamajā mirklī izdvesu, vīrietim droši vien izklausījās pēc apspiesta kāsa.

To pa kreisi! - es teicu tukšpauru valodā. Radījums uzreiz izslējās sēdus un gluži kā Frankenšteina radītais monstrs atdzīvojās. Daži joprojām netālu esošie īpatņi spiegdami aizbēga. Dīleris paskatījās pār plecu, un es iezvēlu viņam pa masku. Sargi nezināja, uz kuru šaut vispirms - uz mani vai tukšpauri.

īsais neizlēmības mirklis arī atnesa viņiem postu. Viņi pat nepaspēja pagriezt galvu, kad tukšpauris izšāva visas trīs mēles uz tuvāk stāvošā sarga pusi. Viena mēle atņēma viņam ieroci, abas pārējās sagrāba vīrieti ap vidu, pacēla gaisā un gluži kā ar mūru dragājamo ierīci notrieca no kājām otru sargu.

Atlika vien dīleris un es. Šķita, tas cilvēks sāk aptvert, ka es kontrolēju tukšpauri. Viņš metās ceļos un sāka lūgties.

- Varbūt šī vieta pieder jums, bet tas ir mans tukšpauris, - es sacīju.

Es pavēlēju radījumam apvīt mēli ap dīlera kaklu, tad pavēstīju, ka mēs ar tukšpauri dodamies prom un ka viņa vienīgā iespēja palikt dzīvam ir ļaut mums mierīgi aiziet.

- Jā, jā, - ambrozijas tirgotājs drebošā balsī piekrita. - Jā, protams...