Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Kāpēc jūs tā sakāt? - es iejaucos. - Vai tad tukšpauru saska-tīšana kaut kādā mērā ir līdzīga dvēseļu lasīšanai?

Reinaldo uzklausīja Putekļu māti un pēc tam sacīja: - Šķiet, ka jūs esat dvēseļu lasītājs. Galu galā jūs saskatījāt Bentemā kaut ko labu. Jūs izlēmāt viņam piedot.

- Viņam piedot? - es nesapratu. - Kas gan man būtu viņam jāpiedod?

Putekļu māte atģidās, ka pateikusi par daudz, bet bija par vēlu ņemt vārdus atpakaļ. Viņa atkal kaut ko pačukstēja savam asistentam.

- То, ко viņš nodarīja jūsu vectēvam, - puisis teica.

Es pavēros uz Emmu, bet izskatījās, ka viņa ir tikpat apjukusi kā es.

- Un ko tad viņš nodarīja manam vectēvam?

- Es pateikšu, - atskanēja balss no durvīm, un pēc tam telpā ienāca arī pats Bentems. - Tas ir mans kauns, un man tajā jāatzīstas.

Vecais vīrs pašļūca garām izlietnei, izvilka zem galda palikto krēslu un apsēdās ar seju pret mums.

- Kara laikā jūsu vectēva īpašā spēja sazināties ar tukšpauriem tika ļoti augsti novērtēta. Mums - dažiem tehnologiem un man - bija kāds slepens projekts: mēs domājām, ka varēsim pavairot viņa talantu un apveltīt ar to arī citus īpatņus. Mēs viņus sapotētu pret tukšpauriem, radītu tādu kā vakcīnu. Ja tos redzētu visi, šie radījumi vairs neapdraudētu mūs un karš pret tiem būtu uzvarēts. Jūsu vectēvs bija daudzkārt nesavtīgi ziedojies, bet vēl ne reizi šādā mērogā - viņš piekrita piedalīties eksperimentā.

Emmas seja klausoties saspringa. Man kļuva skaidrs, ka viņa to dzird pirmoreiz.

- Mēs paņēmām tikai mazliet, - Bentems turpināja. - Tikai daļiņu no viņa otras dvēseles. Domājām, ka bez tās varētu iztikt vai ari to varētu uzpildīt no jauna - gluži kā pārlejot asinis.

- Jūs atņēmāt viņam dvēseli, - Emma izdvesa trīcošā balsī.

Bentems parādīja ar īkšķi un rādītājpirkstu centimetru lielu

attālumu. - Tik daudz. Mēs to sadalījām un ievadījām vairākiem izmēģinājuma dalībniekiem. Lai gan panācām vēlamo efektu, tas nebija ilgstošs, un pēc atkārtotas ievadīšanas sāka pavājināties viņu pašu īpatnās spējas. Mēs cietām neveiksmi.

- Un kas notika ar Eibu? - Emmas balsī ieskanējās tas īpašais ļaunums, kuru viņa pietaupīja cilvēkiem, kas sāpināja viņas mīļos. - Ko jūs nodarījāt viņam?

- Viņš zaudēja spēkus un īpašo talantu, - Bentems atbildēja. - Pirms tās procedūras Eibs lielā mērā līdzinājās jaunajam Džeikobam. Viņa spējām kontrolēt tukšpaurus bija izšķiroša nozīme mūsu karā pret nebūtnēm. Tomēr pēc procedūras izrādījās, ka viņš pār tiem vairs nevalda un īpašā redze pavājinās. Kā man stāstīja, drīz vien viņš pavisam pameta īpatņu pasauli. Eibs bažījās, ka varētu vairāk apdraudēt īpatņus nekā palīdzēt viņiem. Viņš saprata, ka vairs nespēj draugus pasargāt.

Es paraudzījos uz Emmu. Viņas skatiens bija piekalts grīdai, un sejā nemanīja nekādas emocijas.

- Par neveiksmīgu eksperimentu nav jājūtas vainīgam, - Ben-tems teica. - Tā jau rodas zinātniskais progress. Tomēr to, kas notika ar jūsu vectēvu, es nožēloju gandrīz vairāk par visu, ko man dzīvē nācies nožēlot.

- Tad tāpēc viņš devās prom, - Emma sacīja un pavērās augšup. - Tāpēc viņš aizbrauca uz Ameriku. - Draudzene pievērsās man. Viņas sejā es pamanīju nevis niknumu, bet gan mostošos atvieglojuma izjūtu. - Viņam bija kauns. Eibs man par to atrakstīja kādā vēstulē, un es tā arī nesapratu, par ko. Viņš pameta mūs nokaunējies un zaudējis īpašās spējas.

- Tās viņam atņēma, - es precizēju. Biju saņēmis atbildi arī uz kādu citu jautājumu: kā tukšpaurim izdevās gūt virsroku pār manu vectēvu viņa paša mājas pagalmā? Viņš nebija ne zaudējis prātu, ne arī bija īpaši vārgs. Spēja pretoties tukšpaurim gan bija gandrīz pilnībā zaudēta un jau sen.

- Par to nav jājūtas vainīgam, - Šārons sacīja un nostājās durvīs, sakrustojis rokas uz krūtīm. - To karu viens cilvēks nevarēja uzvarēt. Pa īstam jākaunas ir par to, ko nebūtnes nodarīja jūsu tehnoloģijai. Jūs radījāt ambrozijas pirmdaļiņu.

- Es gribēju atmaksāt savus parādus, - Bentems centās paskaidrot. - Vai tad es jums nepalīdzēju? Un jums? - Viņš pavērās vispirms uz Šāronu un pēc tam uz Putekļu māti. Laikam jau viņa, tāpat kā Šārons, savulaik bijusi atkarīga no ambras. - Gadiem ilgi esmu vēlējies lūgt piedošanu, atlīdzināt jūsu vectēvam, -viņš vērsās pie manis. - Tāpēc visu šo laiku viņu meklēju. Es cerēju, ka Eibs atgriezīsies, lai satiktu mani: tad es varētu atklāt līdzekli, kā atjaunot viņa spējas.

Emma sāpīgi iesmējās. - Jūs tiešām domājāt, ka pēc visa, ko viņam nodarījāt, viņš vēl atgriezīsies?

- īsti neticēju, ka tas ir iespējams, tomēr cerēju. Par laimi, grēku izpirkšanai ir dažādas izpausmes. Šajā gadījumā - iespēja atmaksāt mazdēlam.

- Es neatrodos šeit tāpēc, lai atlaistu jums grēkus, - es sacīju.

- Lai nu kā, esmu jūsu rīcībā. Ja varu kā palīdzēt, tikai pasakiet.

- Vienkārši palīdziet izglābt mūsu draugus un jūsu māsu.