Mis Peregrines nams brīnumbērniem - 3 Dvēseļu krātuve

- Labprāt. - Izklausījās, ka vecais vīrs jūtas atvieglots, ka neesmu prasījis vairāk vai lēcis kājās un kliedzis uz viņu. Es to tiešām būtu varējis izdarīt, bet galva joprojām reiba, un es vēl nebiju ticis skaidrībā, kā reaģēt. - Savukārt, kas attiecas uz mūsu turpmāko rīcību... - Bentems turpināja.

- Vai atvēlēsiet mums mirkli? Mums ar Džeikobu jāapspriežas, - Emma viņu pārtrauca.

Mēs tikai uz brīdi izgājām vestibilā, lai parunātu zem četrām acīm, kur tukšpauris mūs nevarēja redzēt.

- Atsauksim atmiņā visu, par ko šis briesmīgais cilvēks ir atbildīgs, - Emma iesāka.

- Labi, - es piekritu. - Pirmām kārtām viņš radīja tukšpau-rus. Lai gan netīšām.

- Tomēr viņš to izdarīja. Viņš arī radīja ambroziju un atņēma Eibam visus vai gandrīz visus dotumus.

Netīšām, es gandrīz atkal piebildu, bet Bentema nodomi nebija svarīgi. Es zināju, ko Emma vēlas pateikt, un pēc visām šīm atklāsmēm vairs nebiju tik pārliecināts par to, vai mums jāuztic savi un mūsu draugu likteņi Bentemam un viņa plāniem. Var jau būt, ka viņš nevēlēja mums ļaunu, tomēr nodarījumu saraksts bija izrādījies pārlieku garš.

- Vai mēs varam viņam uzticēties? - Emma jautāja.

- Vai mums ir izvēle?

- To es nejautāju.

Es brīdi apdomājos. - Manuprāt, varam. Es tikai ceru, ka viņa neveiksmēm ir pienācis gals.

- ĀTRI NĀCIET ŠURP! TAS MOSTAS!

Kliedzieni atbalsojās no virtuves. Mēs ar Emmu metāmies ārā pa durvīm un ieraudzījām visus saspiedušos stūrī un pārbijušos no grīļīga tukšpaura, kurš visiem spēkiem mēģināja piecelties sēdus. Tam gan izdevās tikai pārkārt ķermeņa augšdaļu pār izlietnes malu. Es vienīgais saskatīju tā pavērto rīkli un mēles, kas neveikli locījās pa grīdu.

Aiztaisi muti! - es sacīju tukšpauru valodā. Radījums ievilka mēles ar troksni, kas atgādināja spageti iesūkšanu mutē.

Piecelies sēdus!

Uz to radījums vēl nebija spējīgs, un es to saņēmu aiz pleciem un apsēdināju. Tas ārkārtīgi strauji atžirga un jau pēc vēl dažām minūtēm bija tiktāl atguvis motoriku, ka ar manu palīdzību varēja izrāpties no izlietnes un nostāties uz kājām. Tukš- __ pauris vairs nekliboja. No dziļā savainojuma kaklā bija palikusi vien šaura, bāla svītra, kas stipri atgādināja rētas, kuras strauji nozuda no manas sejas. Tiklīdz es to pateicu skaļi, Bentems neslēpa dusmas, kāpēc Putekļu māte tik rūpīgi ārstējusi šo nezvēru.

- Ko es varu darit, ja mani putekļi ir tik dziedinoši? - Putekļu māte mums pavēstīja ar Reinaldo starpniecību.

Viņi pārguruši devās sameklēt guļvietas. Arī mēs ar Emmu bijām bez spēka - jau gandrīz tuvojās ausma, un mēs vēl nebijām gulējuši. Tomēr mēs bijām manāmi pavirzījušies uz priekšu, un mūs no jauna spārnoja cerība.

Bentems mirdzošām acīm pievērsās mums. - Patiesības mirklis, draugi. Vai pārbaudīsim, cik labi tas vecais dampis spēj darboties?

- Vairs nezaudēsim ne sekundi! - Emma attrauca.

Bentems pasauca savu lāci, bet es uzrunāju tukšpauri. Pits

parādījās durvīs, pacēla savu pavēlnieku uz rokām, un abi kopā veda mūs uz priekšu pa ēku. Ja vien kāds mūs redzētu, tā viņam tik tiešām liktos savāda kavalkāde: uzcirties kungs lāča apkampienos, Šārons plandošajā, melnajā apmetnī, Emma, kura ar gruzdošu delnu slēpa žāvas, un vecais parastais es, kas nepārstāja kaut ko bubināt ar baltu iekrāsotam tukšpaurim, kurš, pat

jau pilnībā atlabis, joprojām šļūkāja tā, it kā tā locekļi īsti neatbilstu rumpim.

Mēs gājām pa gaiteņiem un lejup pa kāpnēm, līdz nonācām mājas sirdī - ar klabošiem mehānismiem piebāztās telpās, no kurām katra nākamā bija aizvien mazāka. Beigu beigās nonācām pie durvīm, kas lācim izrādījās par šaurām. Mēs apstājāmies. Pits nolika savu saimnieku zemē.

- Klāt esam, - Bentems pavēstīja, starodams kā lepns tēvs. - Mana Pancilpikuma dvēsele.

Viņš atvēra durvis. Pits gaidīja ārpusē, bet visi pārējie sekoja namatēvam iekšā istabā.

Niecīgo telpiņu gandrīz pilnībā aizņēma biedējošs no dzelzs un tērauda darināts aparāts. Tā caurules stiepās no sienas līdz sienai, bet mulsinošais spararatu, virzuļu un vārstu ņudzeklis spīdēja kā tikko ieeļļots. Šķita, ka ierīce spēj radīt neciešamu troksni, tomēr pagaidām tā palika neiedarbināta un klusa. Starp diviem milzīgiem mehānismiem stāvēja kāds cilvēks un pievilka ciešāk skrūvi.

- Tas ir mans asistents Kims, - Bentems sacīja.

Es pazinu šo vīrieti - tieši viņš bija dzinies mums pakaļ un patriecis no Sibīrijas istabas.

- Mani sauc Džeikobs, - es stādījos priekšā. - Vakar mēs jūs pārsteidzām sniegā.

- Ko jūs tur ārā darījāt? - Emma painteresējās.

- Gandrīz nosalu līdz nāvei, - vīrietis ar rūgtumu atzina un atsāka pievilkt skrūves.

- Kims man palīdz meklēt ieeju brāļa Pancilpikumā, - Bentems turpināja stāstīt. - Ja šādas durvis atrodas Sibīrijas istabā, tās droši vien meklējamas dziļās plaisas dibenā. Esmu pārliecināts, ka Kims būs pateicīgs, ja jūsu tukšpaurim izdosies pieslēgt tiešsaistē vēl kādu telpu, kur noteikti atrodas citas durvis, - uz vietām, kurās nokļūt ir daudz vieglāk.