Mollijas Mūnas hipnotiskais ceļojums laikā

Virs Mollijas galvas debesīs pamīšus plaiksnīja diena un nakts, diena un nakts. Kādu mirkli visapkārt gāza lietus. Citā sekundes daļiņā cepināja saule. Meitenei vis­apkārt bija pamatelementi vējš, uguns, ūdens, taču Mollija savā laika kapsulā palika no tiem norobežota.

Mollija centās atcerēties, cik ilgs laiks viņai bija vaja­dzīgs, lai aizceļotu atpakaļ laikā no Petulas 1870. gadā līdz spiedzošās sievietes laikam. Ja viņa vienkārši dotos uz priekšu par tādu pašu laika posmu, viņa atgrieztos cietokšņa pagalmā pie Petulas. Mollija apstājās. Nelai­mīgā kārtā tagad viņa bija nonākusi laikā, kad cietokšņa pagalmā pulcējās milzums ļaužu. Bija slapjš. Trīs cilvēki ieraudzīja viņu un satraukti rādīja ar pirkstu. Taču Mollija nepievērsa viņiem nekādu uzmanību. Pie loga arkas viņa ieraudzīja karājamies nelielu savvaļas bišu pūzni un nu zināja, ka ir tuvu mērķim. Meitene atkal satvēra sarkano kristālu un šoreiz lūkojās debesīs, lai sekotu laika plūs­mai. Virs viņas galvas zibsnīja zili un melni lāsumi. Vai pagājusi sekunde? Cik ilgs laiks vajadzīgs meža bitēm, lai izveidotu pūzni? Mollija apstājās. Pūznis bija īstajā lie­lumā. Taču apkārtne nebija pareiza. Šoreiz Mollija aizvēra acis. Viņai atlika vienīgi paļauties uz instinktiem. Mollija dziļi gremdējās savās izjūtās un centās apjaust, kad telpa sāks likties pāviska. Meitene uz mirkli pavirzījās uz priekšu un atkal atvēra acis. Iekliedzās sabiedēts putns. Tas bija pāvs, bet vai tas bija īstais pāvs? Mollija palūkojās baseinā un ieraudzīja, ka tā virsmu klāj sārtas rožu ziedlapas. Uz krēsla bija noliktas zīda drēbes. Milzīgas drēbes. Mollija nesaprata, kā viņai tas izdevies, taču viņa bija nonākusi īstajā laikā. Laikā, kad maharadža mazgājās.

Petula gulēja, nolikusi galvu uz priekšķepām, un centās netrīcēt. Viņa bija ļoti pārbijusies, jo sajuta, ka milzīgā auguma vīram, kas soļoja šurpu turpu pa pagalmu, vispār nepatīk dzīvnieki. Viņš mazliet oda pēc rozēm, bet tāpat ari pēc ķiplokiem un nelāgas omas. Sliktās omas smaka bija biedējoša. No tās dvesa svilstoši mati un uzkarsēts piķis. Šī smaka sūcās laukā pa visām milža ķermeņa porām. Petula aizklāja nāsis ar ķepām un centās to neievērot.

Viņa domāja par to, kā Mollija bija izzudusi gaisā.

Braiersvilā vīrs ar turbānu bija izzudis tieši tāpat kā pēc tam, kad bija atstājis Molliju kopā ar tiem, kas bija ielikuši viņu ratiņos. Ikreiz, kad viņa kopā ar Molliju un viņu nolaupītāju bija ceļojuši pa krāsainajiem, vējaina­jiem tuneļiem, Petula domāja, ka arī viņi ir izzuduši. Vai Mollija tagad atrodas vēja tunelī?

Uz grīdas blakus Petulai nokrita kaltētas gaļas gabals, un ādas kurpe pastūma to Petulas mutes virzienā.

Ēd, Zakija nošņācās.

Petula blenza grīdā. Viņa nespēja ieēst ne kumosa. Viņa pārāk uztraucās par Molliju un to, ko milzis varētu darīt nākamajā bridi. Petulas pakaļķepa joprojām sāpēja, jo viņa aiz tās tik rupji bija turēta gaisā. Petula vēroja, kā Zakija pēta bišu pūzni, kas karājās pie loga. Viņa vēlējās, kaut bites izlidotu un sadzeltu viņu.

Nu Mollijai bija atlicis tikai noķert pāvu. Kā bija tei­cis milzenis? Ietīklot pāvu. Mollija ielika kristālus kabatā. Putns, nervozi trīsot, tupēja koka zarā, un tā zaļā, krāš­ņām spalvām rotātā aste nokarājās tam aiz muguras. Mollija tam tuvojās, draudzīgi klukstot, jo zināja, ka tas patīk papagaiļiem. Nonākusi dažu pēdu attālumā no putna, Mollija lēca un mēģināja sagrābt tā rumpi. Taču putns neļāvās piemuļķoties. Tas ieķērcās un izrāvās no meitenes rokām, ar mēsliem notriepto astes galu pār­braucot viņai pār seju. Meitenes degunu piepildīja pre­tīga, putekļaina, netīra putna izkārnījumu smaka. Mollija noklepojās. Viņai bija vajadzīgs tīkls. Tad viņa saprata, ka ir daudz vieglāks veids, kā tikt galā ar šo uzdevumu. Viņai vajadzēja vienīgi apturēt pasauli.

Pāvs bija nostājies uz nelielas kolonnas pagalma stūrī un plānoja nākamo soli. Tā niecīgajām smadzenītēm nenācās viegli vienlaikus noturēt līdzsvaru uz kolonnas un izlemt, ko iesākt ar Molliju. Mollija no krēsla paķēra lielas apakšbikses un ar savu caurspīdīgo kristālu aptu­rēja pasauli. Viss pilnīgi sastinga. Beidza skanēt visi zvani pilsētā ārpus cietokšņa sienām, apklusa trokšņainās govis un grudzinošie kamieļi. Pāvs sastinga kā skaisti izkrāsota skulptūra uz postamenta. Mollija piegāja tam klāt un uzbāza apakšbikšu staru putnam galvā. Tad viņa cieši aptina pārējo audumu ap pāva spārniem un kājām, lai tas nevarētu plivināties un skrāpēties. Putns bija noķerts. Uz mirkli Mollija atslāba. Viņa paberzēja vaigu. Tas likās ļoti sauss. Mollija pa vēso, sastingušo pasauli piegāja pie baseina, pasmēla plaukstās ūdeni un apslacīja seju.

Tieši tad Mollija sajuta, ka ļoti grib čurāt. Viņa lūkojās apkārt, meklējot vietu, kur aiziet. Mollijas skatiens atkal krita uz milža baseinu. Tā būs viņas milzīgā tualete. Vai tad viņai žēl, ka pirms milža peldes tur netiks nomainīts ūdens.