Monika un Dimantu Ciltstēvs

Meža Veča apstulbusi blenza uz akmeņu lauku un tad neveikli izkapa no karietes. Bet to viņa izdarīja tik neveiksmīgi, ka pasli- dēja un nogāzās. Kad viņa mēģināja piecelties, kļuva skaidrs, ka šeit nemaz nevar piecelties — jo nebija divu līdzenu akmeņu, uz kuriem nostāties…

Ar pulem ierāpusies atpakaļ karietē, viņa berzēja sadauzītos ceļgalus un šķendējās. — Un ko lai mēs tagad iesākam? Atliek tikai griezties atpakaļ un vēlreiz braukt pāri Klabiķu aizai…

—   Kāpēc? — prasīja aluķēmu Vecais. — Vai jūs nezināt ceļu?

—   Vai tad šeit ir ceļš? — atjautāja Meža Veča. — Kāds ceļš, kuru es nebūtu pamanījusi? Mežsarg, vai tu kaut kur redzi ceļu?

Mežsargs papurināja galvu. Arī Monika un pārējie sarauk­tām pierēm blenza uz lavas lauku, mēģinādami saskatīt ceļu, par kuru bija runājis Vecais. Bet nebija nekāda ceļa, tikai nebeidzami apsūnojuši akmeņi…

—   Ceļa te nav, — paziņoja Meža Veča, atgāzdamās sēdeklī un atspiezdama galvu pret iesaiņoto briežgaļas gabalu.

—   Ceļš ir, tikai jāprot to saskatīt, — teica aluķēmu Vecais.

—   Nu tad acīmredzot mēs to neprotam, — nedaudz aizkaiti­nāta atcirta Meža Veča.

—     Vispirms mums būtu jāpabrauc gar kalna pakaji uz priekšu, — sacīja Vecais. — Vai redzi tur to spuraino, brūngano krūmu? — viņš vaicāja, norādīdams uz kaut ko sīku un izplui- nītu, kas kā dīvains dzīvnieks bija sakņupis gabaliņu talak un piespiedies pie kalna.

Meža Veča pamāja.

—   Vispirms aizbrauc līdz tam, — nokomandēja aluķēmu Ve­cais. — Tad pateikšu, kur jābrauc talak.

Meža Veča, kaut ko neticīgi purpinādama, pabrauca gabaliņu atpakaļgaitā un, pagriezusi karieti, devās pretim bēdīgā izskata krūmam. Piebraukusi pie paša krūma, viņa apstādināja karieti un prasīja: — Nu, un ko tālāk?

Aluķēmu Vecais atrāva durtiņas un, izlēcis ārā, izvilka laukā arī pūpēžveidīgo Krindonu. Krindons uzlīda uz kāda lielāka ak­mens un, pavilcis zem sevis visas pseidopodijas, palika tā tupam.

—   Ceļš sākas šeit, — teica Vecais. — Troglodīti to ir izveido­juši jau pirms vairākiem gadu simtiem, un tas ved pāri lavas lau­kam dažādos virzienos. Tas nav nekādi iezīmēts, jo mēs to apgūs­tam tik labi, ka nekādas zīmes vairs nav vajadzīgas. Taču, ja jūs ceļu nezināt, es jums to nevarēšu izstāstīt — tas ir jāparāda. Un tāpēc mums ir Krindons.

Krindons uz sava akmens sakustējās.

—   Viņam kā pūpēžveidīgajam būs daudz vieglāk pārvieto­ties pa šiem akmeņiem, — teica Vecais. — Turklāt viņš ir jau­nāks… — Un aluķēms apmierināti nokrekstējās, ierāpdamies atpakaļ karietē.

Krindons noslīdēja no akmens un gribēja līst viņam pakaļ, bet Vecais aizcirta karietes durtiņas viņam deguna priekšā.

—   Nē, nē, nē, — viņš nokliedzās. — Es taču teicu, ka tev būs jārāda ceļš. Vai tu nedzirdēji, vai?

Krindons noplātija mutes spraugu savā baltaja pūpēdim lī­dzīgajā galvā, kas vienlaikus bija arī ķermenis. Atskanēja tāds kā protestam līdzīgs pīkstiens.

—   Nemaz nepiksti, — aizrādīja aluķēmu Vecais. — Ja negribi pavadīt vēl septiņus gadus šāda izskatā, tad dari, kas jadara.

Atgādinājums bija vieta. Krindons tūlīt uzlēca uz akmens un, sakustinājis pseidopodijas, izskatijās gatavs doties ceļā.

—   Brīnišķīgi, — noteica aluķēmu Vecais. — Tikai neskrien pā­rāk ātri, — viņš teica Krindonam. — Karietei būs jābrauc ļoti leni, — viņš paskaidroja Meža Večai. — Kaut arī tas ir ceļš, tas tomēr sa­stāv no akmeņiem, un jābūt piesardzīgam.

Turpmāko braucienu, kas turpinājās desmit stundas un bei­dzās dziļā naktī, Monika aizvien atcerēsies kā gatavo murgu. Kā aluķēmu Vecais bija pareizi teicis — tas bija ceļš, ko veidoja ak­meņi. Tā patiešām arī bija. Nevienu mirkli visu desmit stundu laikā kariete nestāvēja taisni, jo tās četri riteņi atradās katrs uz sava akmens. Viņi virzījās uz priekšu gliemeža ātruma — vienu brīdi kariete rāpās gandrīz vertikāli augšup pa kādu akmeņu vei­dotu pakāpienu, citreiz tā sagāzās uz sāniem, tā ka visi braucēji iekrampējās savos sēdekļos, ar šausmām jūtot, ka tūlīt apgāzīsies. Visu laiku viņus nežēlīgi kratīja, un pēc pāris stundu tādas brauk­šanas ne tikai Meža Večai, bet arī visiem pārējiem, izņemot alu­ķēmu Veco, sāka sāpēt galva.

Pūpēžveidīgais Krindons tikmēr paklausīgi šļūca no akmens uz akmens visiem pa priekšu, rādīdams ceļu. šad un tad viņa pseidopodijas paslīdēja, un viņš nozuda starp akmeņiem. Bet pēc brīža viņš atkal parādījās un kā neveikla, daudzkājaina ceļazvaig- zne aizklumburēja tālāk.

Kad satumsa, Mežsargs ieslēdza lampiņu virteni, ko bija uz­kāris karietes priekšpusē, un sūnainos akmeņus izraibināja viole­tas gaismas apļi. Pūpēžveidīgais Krindons tumsā sāka bali spīdēt, un kariete grabēdama kratījās viņam pakaļ pār tumšo akmeņu lauku.

Tikai ap pusnakti viņi sasniedza lavas lauka malu. Krindons bija tā nomocījies, ka sabruka zemē un palika guļam kā nosists. Pārējie stīvām un notirpušām kājām izrāpās no karietes un uz- slēja telti nakšņošanai. Visi bija tā pārguruši no brauciena, ka par vakariņām pat nedomāja, bet, līdzko telts bija gatava, ielīda tajā un, nokrituši kur kurais, aizmiga.

DIVPADSMITĀ NODAĻA

ORLE UN TITO