Monika un Dimantu Ciltstēvs

Monika vēroja aizas otru pusi un redzēja, ka Meža Veča gata­vojas ceļam. Viņa bija piegājusi pie riteņiem un patlaban mauca tiem kaut ko virsū. Tad viņa pastūma karieti nedaudz uz priekšu, atkal noliecās pie riteņiem un tā vēl vairākas reizes. Visbeidzot, šķiet, kariete bija sagatavota. Meža Veča iesēdās iekšā un pamāja.

Mežsargs un bērni uzmundrinoši pamāja pretī.

Meža Veča sāka lēnām braukt. Viņa uzbrauca uz tilta un pavi­sam lēnitēm virzījās uz priekšu.

Klabiķi savās ligzdās kļuva manāmi nervozi. Šķiet, šāds dī­vains agregāts, kas tagad aizdomīgi līda pāri tiltam, viņus sa­trauca vēl vairāk nekā cilvēki. Vairāki putni pacēlās spārnos un ķērkdami riņķoja pār ligzdām, bet karietei pagaidām netuvojās. Tikai kad kariete bija tikusi jau labu gabalu pāri aizai, kādi pieci klabiķi metās uz tās pusi. Abi par klabiķiem pārvērtušies aluķēmi sagatavojās atvairīt uzlidojumu, un, līdzko putnu bars bija pietie­kami tuvu, viņi metās tajā iekšā. Spalvas putēja, un drīz visi pieci putni griezās atpakaļ. Kā par nelaimi, kamēr viņi bija plūkušies, no ligzdām bija izlidojuši vēl četri putni, kas tagad piķēja Meža Večai gar galvu. Meža Veča bija apturējusi karieti un noliekusi galvu zemāk, lai klabiķi ar spārniem nesapliķētu viņai seju.

Tad aluķēmi klabiķi metās viņu atbrīvot, un drīz uz kādu bridi iestājās miers. Meža Veča izmantoja šo atelpas mirkli, lai uz­vilktu karietei jumtu, un tālāk devās, jau paslēpusies zem plēves.

Monika brīnījās, kā kariete neslīd uz sāniem, jo putnu plēša­nās laikā tilts bija diezgan stipri šūpojies. Tomēr kariete turējās uz tilta ka uz lielceļa un turpināja neatlaidīgi virzīties uz priekšu.

Un tad no Klabiķu aizas pacēlās vesels bars putnu un metās karietei virsū. Monika iepleta acis, viņai likās, ka tur ir vismaz desmit putnu…

Aluķēmi klabiķi apņēmīgi stājās baram pretim, bet šoreiz viņu spēki bija par vājiem. Kamēr daļa bara palika plēsties ar karietes sargiem, otra daļa uzklupa karietei. Meža Veča bija darī­jusi prātīgi, izvilkdama jumtu, tomēr ari tas dabūja ciest, kad to apstrādāja klabiķi ar saviem asajiem knābjiem un nagiem. Beidzot aluķēmi bija tikuši galā ar vienu putnu baru un nu metās virsū tiem, kas plosīja karieti.

Tā tas turpinājās visu laiku, kamēr Meža Veča mēroja ceļu pāri tiltam. Kad viņa beidzot nobrauca no tilta aizas šajā puse, ka­rietes jumts izskatījās tā, it kā būtu apstrādāts ar nažiem. Vienas skrandas nokarājās no skalu konstrukcijas, starp kuru pirmīt bija bijusi nostiepta plēve.

Visi metās apsveikt Meža Veču ar laimīgu nokļūšanu šajā pusē, bet Meža Veča vēl labu laiku nespēja atgūties. Viņa palika sēžam savā vietā un neticīgi šūpojam galvu. Kad uz sēdekļa viņai blakus piezemējās divi milzīgi, melni klabiķi, viņa trauksmaini iekliedzās un metās vēcināties ar rokām. Bet klabiķi tūlīt pārvēr­tās par aluķēmiem, un Meža Veča viņiem nikni uzbrēca: — Dulli esat, vai? Vai tiešām tā jābaida ļaudis?

Tad viņa nokaunējās un klusām nomurmināja: — Paldies par palīdzību…

Diez vai aluķēmi cauri ūdenskrituma un upes troksnim to sadzirdēja, bet nelikās arī, ka viņi īpaši gaidītu pateicības vārdus.

Meža Veča gurdi pamāja, lai visi kāptu iekšā, un, kad visi bija apsēdušies, kariete devās lejup no kalna, atstādama Klabiķu aizu aiz muguras.

— Ka tev izdevās noturēt karieti uz tilta? — brīnījās Ralfs, kad upes troksnis vairs netraucēja sarunāties. — Tas bija tik šaus­mīgi slapjš un slidens! Man kājas slīdēja vienā laidā.

Meža Veča pasmīkņāja. — Ā, man bija īpašie riteņu uzlikteņi. Tādos braucienos kā šis — kad nav īsti skaidrs, uz kurieni un pa kurieni mēs dodamies, — vienmēr der paķert tos līdzi. Tie ir kaut kas līdzīgs radzēm — tās ieķeras dēļos, un kariete kļūst daudz­maz stabila. Protams, tilts tika nedaudz sabakstīts… Bet kaut kas taču ir jāupurē… Un tieši šobrīd es nebiju gatava upurēt savu karieti.

—   Vai sevi, — pēc brīža viņa domīgi piebilda.

Aluķēmu Vecais atkal bija pārvērtis Krindonu par pūpēžvei­dīgo, un tas, šodien īsā bridi izbaudījis vairāk pārvērtību nekā jeb­kad agrāk, tagad saguris tupēja zem sēdekļa. Vecais rādīja Meža Večai ceļu, un viņi bez starpgadījumiem nobrauca no kalna pa pavisam lezenām nogāzēm. Braucot Monika ziņkārīgi lūkojās le­jup, mēģinādama saskatīt lavas lauku, par kuru bija runājis Mež­sargs. Bet bija redzams vienīgi plašs līdzenums, ko klāja, kā Moni­kai šķita, tumši zaļa zale. Tālāk rēgojās kaut kas konusveidīgs, un Monika nosprieda, ka tas droši vien ir Uguns kalns.

Taču, kad viņi nobrauca lejā, no lidzenuma nebija ne vēsts. Tas, kas Monikai bija izskatījies kā līdzenums, patiesībā bija grum­buļains akmeņu klājums. Savukārt tā, ko viņa bija noturējusi par zaļi, bija sūna, kas klāja katru akmeni. Vietās, kur sūnu nebija, ak­meņi bija izbāzuši ārā savas asās, melnās smailes, un bija skaidrs, ka tie šeit nosedz zemi vairākās kārtās.

Izskatījās, ka te nav iespējams pat paiet, neizmežģījot kājas, par braukšanu ar karieti nemaz nerunājot. Karietes riteņi tūdaļ iesprūstu starp akmeņiem, un viņi nenobrauktu ne pāris metru.