Monika un Dimantu Ciltstēvs

Meža Veča un Mežsargs. Un divi aluķēmi… tas ir — troglodīti, — viņa izlaboja, atcerēdamās, ka krings bija lietojis vārdu "troglo- dīts".

Monika bridi pamlņājās, un, kad krings neko neatbildēja, vai­cāja: — Es gribēju zināt, vai mums doties pie statujām, kā mēs sarunājām?

—  Jā, jā, noteikti, — atteica krings. — Tikai viena lieta — kad tiksiet līdz jūrai, negaidiet uz klints pie pašām statujām. Palieciet turpat mežiņā.

Monika pabrīnījās, bet piekrita.

Tad krings novērsa skatienu, kas visu laiku bija koncentrēts aptuveni uz to vietu, kur stāvēja Monika, un devās uz galda pusi. Itin kā kopš ienākšanas telpā viņš nemaz nebūtu pārtraucis iet. Krings atvēra vienu no atvilktnēm un noglabāja tur biezo grā­matu, ko bija turējis rokā. Tad viņš no citas atvilktnes izņēma kaut kādu papīru kaudzi un, apsēdies pie galda, sāka to šķirot un lasīt. Moniku viņš tagad pilnībā ignorēja, un meitene saprata, ka viņš ir partraucis viņu domu kontaktu.

—   Nu? — prasīja Meža Veča. — Ko uzzināji?

—  Viss pa vecam, — attrauca Monika. — Tikai krings grib, lai mēs viņu gaidām nevis pie pašām statujām, bet mežā aiz tām.

—  Hmm, — norūca Mežsargs. — Nez kāpēc tā… Kāpēc tā? — viņš noprasīja.

Monika paraustīja plecus. — Viņš neko nepaskaidroja.

—   Āāā, — atkal noņurdēja Mežsargs.

—  Vai beidzot drīkst iet gulēt? — acim krītot ciet, jautāja Mo­nika.

—  Ko? Ak, jā, jā, protams, — atsaucās Meža Veča, un visi ar skubu metās pie saviem guļammaisiem, kamēr viņa nebija pārdo­mājusi…

Ari sestā diena pagāja, braucot cauri parkam līdzīgajam me­žam. Milzīgi ozoli auga vietām juceklīgi, vietām taisnās rindās, it kā kāds ar nodomu būtu izveidojis šis tumšzaļas alejas šeit, Meža vidū. Sulīgie zaļie zāles stiebri, ko karietes riteņi pielieca pie ze­mes, atkal uzšāvās gaisā, līdzko kariete bija pārbraukusi tiem pari, un aiz viņiem nepalika tikpat ka nekādu pedu. Šur tur garaja zale draiskojās jenoti, tik apaļīgi un tik spīdīgu kažoku, it ka katru dienu nolocītu pa vistiņai. Meža Veča, viņus ieraugot, ikreiz kļuva nervoza un sāka raustīt stūri, bet Mežsargs viņai stingri piekodi­nāja nenovirzīties no kursa.

Dažviet ziedēja lielas, magonēm lidzigas puķes, bet citur za­ļajā zālē rēgojās zili pleķi, it kā tur butu izlieta tinte, — šeit no vie­nas vietas bija izsēti debeszili ziediņi ar ziedlapiņām ka puķainas putekļu slotiņas. Meness suņusēnes auga čemuros ēnaināko koku pakājēs un likās, ka ozoliem uz stumbru pamatnēm uzmaukti koši zaļi, sarkani un bāli zili gredzeni.

Dažreiz karietei gar degunu spiegdams aizšāvās kāds pūpēž­veidīgais — tad Krindonam noraustījās pseidopodijas, un viņš klusi iepīkstējās.

Aluķēmu Vecais, to redzot, saviebās.

—   Ir nu gan, — viņš nicīgi teica. — Nav vēl pagājis gads, kopš viņš iemantojis pūpēžveidigā ķermeni, bet jau sāk apgūt viņu paradumus… Nē, nudien! Labi vien būs, ja viņam nevajadzēs pa­vadīt šādi visus piecus gadus. Citādi pēc tam mums nāksies uz­ņemt savā vidū troglodītu, kurš spiegdams un smiedamies joņo apkārt pa Klinšu krāvumiem…

Kad rietošās saules stari iespīdēja starp lapotnēm un gan koki, gan zāle ieguva neparastu zeltaini rožainu nokrāsu, Meža Veča apturēja karieti. Mežsargs atvieglots pacēla acis no kartes un pa­masēja notirpušo sprandu.

—   Esam atbraukuši, — paziņoja Meža Veča un stīvām kājām izkāpa no karietes.

—   Ko — jau klāt? — brīnījās Monika. — Tik ātri?

Meža Veča pacēla uz viņu acis. — Mēs esam klāt musu nak­šņošanas vietā, — viņa paskaidroja. — Līdz jūrai, saprotams, vēl ir pāris dienu brauciens.

—   Ak, tā… — Monika vīlusies novilka. Visa šī bezgalīgā braukšana bija gaužām nogurdinoša. Katru rītu agri, agri viņi sa­sēdās karietē, iespiesti starp saiņiem un somam, un brauca visu cauru dienu ar īsiem pārtraukumiem uz ēdienreizēm. Ik vakaru, kad viņa aizvēra acis, viņa redzēja krūmu un koku stumbrus, kas šāvās viņai garām, itin kā viņi vēl aizvien turpinātu braukt…

—  Kāpēc mēs apstājāmies? — brinījās Ralfs. — Vēl taču pat saule nav norietējusi!

Meža Veča sastinga un, savaikstījusi seju grimasē, ilgi uz viņu skatījās.

—  Man ir tāda sajūta, — viņa teica, — ka manas rokas paliks uz mūžu horizontālā stāvoklī no stūres turēšanas un ka man kājās kuru katru brīdi iemetisies krampji. Bet tu saki, ka vēl pat saule nav norietējusi…

Ralfs nomurminaja kaut ko, kas izklausījās kā atvainošanās, un arī izrausās no karietes. Kaut ari viņš nebija ilgas stundas vadī­jis karieti, tomēr bija labi izkāpt un izlocīt kajas.

Pēc mirkļa visi bija ārā, telts bija uzslieta, un Mežsargs ar Meža Veču devās pameklēt kādus krumus, kuriem varētu nocirpt zarus ugunskuram. Arī Arvils paķēra nazi un iemetās Mežā, tikai citā virzienā. Aluķēmu Vecais sēdēja telts priekšā un, blenzdams kaut kur uz priekšu, nerunāja ne vārda, bet pūpēžveidīgais Krindons slaistījās turpat tuvuma.

Monika, Ralfs un Ruta uzmeklēja kādu ar mīkstu āboliņu ap­augušu pauguru un apgūlās zemē. Debesis, saulei norietot, pa­mazām kļuva intensīvi zilas, un tikai vietām starp resnajiem, tum­šajiem koku stumbriem atklājās rožainā debesu mala.