Monika un Dimantu Ciltstēvs

Laiks likās brīnumjauks, un diena solījās būt tikpat silta ka vakar. Karietes riteņi skrapšķēdami brāzās pāri sausajām sūnām, un laiku pa laikam visi palēcās savos sēdekļos, kad kariete pār­brauca kādai priedes saknei. Tomēr Meža Večai ne prātā nenāca piebremzēt — šis bija viņas pirmais īstais šā pavasara brauciens, un tas viņai bija jāizjūt, kā pienākas.

Pēc nepilnas stundas priežu pakalni pārgāja krūmājā un Meža Veča nedaudz samazināja ātrumu, jo ceļš bija kļuvis diezgan grambains. Drīz vien viņi izbrauca ezera krastā. Meža Veča strauji nospieda bremzes pedāli, un kariete spēji apstājās, Arvilam gan­drīz atsitoties ar pieri pret laivas sānu.

Ezers bija milzīgs. No šis puses skatoties, likās, ka tam pat nav otra krasta.

Arvils, pārkaries pari karietes malai, pavērtu muti blenza uz plašo ūdens klaju un visbeidzot vaicāja: — Vai tad tas ir ezers? Vairāk gan izskatas pēc juras.

Mežsargs tobrīd stenēdams rausās laukā no sava sēdekļa. Likās, ka viņa kurpe ir iestrēgusi starp karietes grīdas dēļiem.

—   Ir, ir ezers… — viņš elsa, mēģinādams atbrīvot kāju. — Tas, protams, nav salīdzināms ar to nieku, kas ir pie Klabiķu ciema. Šis ir tāds ezers, kādam īstam ezeram arī jābūt.

Visbeidzot viņš izdabūja kāju no spraugas grīdā un devās pie laivas atsiet auklas, ar kurām tā bija nostiprināta brauciena laikā. Arī pārējie likās visai atviegloti, ka brauciens beidzot ir galā, un spraucās garām laivai, lai izkāptu.

Ezera krastu klāja mīksta, gaiša smilts, kas pārgāja līdzenā ezera gultnē. Krastā auga niedres un vilkvālītes, caur kurām švirkstēdamas šaudījās metāliski mirdzošas spāres. Likās, ka šeit vasara ir sākusies visā pilnībā.

—  Tules, — paskaidroja Mežsargs, redzēdams, ka visi pēta zivtiņas, kas bariem vien šaudījās ezera dibenā tepat pie krasta.

—   Patlaban ir nārsta laiks, tāpēc tās aizliegts zvejot. Bet vienmēr jau gadās blēži, kas turpina tās ķert. Tāpēc man laiku pa laikam jānāk šurp dežurēt. Kaut gan, — viņš teica, atsiedams pēdējo auk­las mezglu un saritinādams auklu rituli, — šis pavasaris ir pade­vies diezgan mierīgs. Neesmu vēl manījis nevienu pašu maluzvej­nieku.

Beidzot laiva bija atsieta, un Mežsargs uzmanīgi pastūma to uz vienu pusi, līdz tās gals atdūrās zemē. Tad tikpat uzmanīgi viņš satvēra laivas otru galu un nolaida to lejā.

—  Tagad nāciet visi palīgā, — viņš aicināja, un visi sastajās viņam blakus. — Viens, divi, trīs, — skaitīja Mežsargs, un uz "trīs" viņi sāka stumt. Laiva čirkstēdama slīdēja uz ūdens pusi, atstā­dama smiltis platu sliedi. Visbeidzot tā ieslīdēja ūdenī, un Mež­sargs piesēja laivu pie kāda resnāka krūma, kas auga vistuvāk krastam.

—   Nesiet šurp savas mantas un kāpiet iekšā paši! — sauca Mežsargs, un visi sakāpa laivā. Mežsargs pats iekāpa pēdējais, at­sēja laivu, apsēdās pie stūres laivas pakaļgala un iedarbinaja mo­toru. Tas ierūcās gluži kā Meža Večas kariete, un laiva raušus rāvās uz priekšu. Bērni tik tikko paspēja pieķerties soliņiem, uz kā sēdēja, lai nepārlidotu pāri laivas bortam ūdeni. Laiva šāvās pāri gludajai ezera virsmai, atstādama aiz sevis putās sakultu sliedi.

—   Uhūūū…! — Arvils sajūsmā sauca, kad bija pieradis pie laivas ātruma. Viņš pat uzdrošinājās atlaist rokas no soliņa un uzslieties kājās, bet Meža Veča viņu tūdaļ nogrūda atkal sēdus.

Ari Ruta ar Moniku bija sajūsmā par braucienu, savukārt Ralfam nācās pieturēt savu margrietiņu platmali abām rokam, lai to neiepūstu ezerā.

Viņi turpinaja šauties uz priekšu, līdz zaļganā svītra pie hori­zonta pamazām kļuva platāka un bija skaidrs, ka tur ir ezera otrs krasts. Likās, ka no tā atdalās tāds kā zaļgans paugurs, kas sāka augt aizvien lielāks un lielāks.

—   Tuļu sala, — no aizmugures pakliedza Mežsargs, norādī­dams uz pieaugošo zaļgano laukumu. — Turp mēs ari braucam.

—  Kāpēc? Kas tur ir? — gribēja zināt Arvils.

—   Tad jau redzēsi, — noslēpumaini paziņoja Mežsargs un atkal apklusa.

—   Es tev varu atbildēt, — tikpat noslēpumaini sacīja Ralfs, paglūnēdams no platmales apakšas.

—   Ooo, — satraucies izdvesa Arvils. — Vai tu zini, kas tur ir? Kas tur ir?

—   Tules, — teica Ralfs un atkal paslēpa savu sarkano degunu zem platmales. Ruta ar Moniku ieķiķinājās, bet Arvils apvainojies uzgrieza Ralfam muguru. — Tas nu gan bija šausmīgi asprā­tīgi, — viņš noburkšķēja, blenzdams kaut kur tāluma, kamēr mei­tenes turpināja ķiķināt.

Drīz vien zaļganais paugurs jau bija izaudzis tik liels, ka varēja sākt izšķirt atsevišķu koku galotnes. Motorlaiva, neganti rūkdama, strauji pietuvojās Tuļu salai, un drīz vien Mežsargs iz­slēdza motoru. Laiva turpināja slīdēt uz priekšu, līdz tās priekš­gals ieslīdēja krasta meldros un viegli atdūrās smiltīs. Mežsargs izlēca krastā un pēc kārtas izcēla arī bērnus un Meža Veču.

—   Nu, tā, — viņš paziņoja. — Esam klāt!

Monika un pārējie jau metās izlūkot salu, kad Meža Veča viņiem uzsauca: — Pag, pag! Vai negribat vispirms kaut ko iekost?