Monika un Dimantu Ciltstēvs

Kaut ari sala pa gabalu bija likusies pavisam neliela, izrādījās, ka tā tomēr ir pietiekami liela, lai tajā būtu mežs. Un ne vien mežs, bet diezgan pamatīgs biezoknis. Likās, it kā koki apzinātos, ka aug uz salas, un līdz ar to bija centušies saspiesties cieši kopā, lai nebutu jāmērc saknes ezerā.

Resnos stumbrus klāja mīksta, brūngana sūna, un, jo dziļāk biezokni viņi devās, jo brūnganāks bija ari viss cits. Kļuva ari diezgan krēslains, jo saules gaisma šeit nejaudāja iespiesties. Zeme bija mīksta, un kājas grima biezajā trūdu kārta, ko gadu desmi­tiem un simtiem bija veidojušas kritušās lapas un bojā gājušie augi. No vietumis guļošajiem stumbriem pa plaisām spraucās ārā dīvainas brūnas sēnes garos, izstīdzējušos kātos. Taču šīs sēnes nemirdzēja kā parastās mēness suņusēnes.

Visi, izņemot Mežsargu un Meža Veču, gāja, vienā laida lūko­damies uz visām pusēm, jo šeit daudz kas likās savāds un neda­bisks.

—   Vai tās arī ir mēness suņusēnes? — vaicāja Monika, norādī­dama uz brūnajām sēnēm. Sēne tajā pašā mirklī strauji pieliecās uz Monikas izstieptās rokas pusi, un tās brūnajā, plakanajā cepu­rītē pavērās tāda kā mute, kas ar mīkstu plakšķi aizcirtās.

Monika klusi iekliedzās un atrāva roku, bet Mežsargs iesmē­jās. — Nebaidies, — viņš sacīja, — tev tās neko nevar padarīt, tu esi pārāk liela. Toties kukaiņiem, tiem gan jāturas no rijējsēnēm pa gabalu, citādi — plakš! — un kukainītis būs sēnei vēderā, tas ir, kātā!

—   Oho! — noelsās Arvils, ar neuzticību raudzīdamies uz rijēj­sēnēm. — Vai te ir vēl kaut kas tamlīdzīgs? — viņš vaicāja, cenz­damies neatpalikt no pārējiem.

—    O, te ir daudz dažādu interesantu radību, — Mežsargs domīgi teica. — Šī sala savā ziņā ir unikāla. Redzat, tā ir diezgan izolēta no pārējā Meža, un tie augi un dzīvnieki, kas ir šeit, ir varējuši attīsties pavisam netraucēti. Protams, šādas tādas sēklas un sporas jau dažreiz atlido, tāpat ari putni… Un tomēr tādi radī­jumi kā šeit nav sastopami vairs nekur.

—   Paldies Dievam… — nočukstēja Arvils, bet Mežsargs lai­kam viņu parprata, jo atkal jūsmīgi atkārtoja:

—  Jā — unikāli, patiešām unikāli!

—   Tas patiešām būtu unikāli, ja viena tāda rijējsēne nokostu man roku! — purpināja Arvils, mezdams līkumu ikvienai brūna­jai sēnei, kas gadījās ceļa.

Drīz biezoknī, caur kuru viņi gāja, kļuva tik tumšs, ka Ralfs beidzot uzdrīkstējās noņemt salmu platmali, jo nebija vairs jābai­dās, ka saule varētu apsvilināt seju.

—   Pūķis! — piepeši iebrecās Ruta, kas gāja pēdējā, un nome­tās zemē garšļaukus.

Sacēlās pamatīga jezga. Arvils spalgi iekliedzās un nometās zemē līdzās Rutai, Ralfs, grozīdams galvu uz visām pusēm, izmi­sīgi mēģināja kaut ko saskatīt, bet Monika piespiedās kādam resnam stumbram un centās stāvēt nekustīgi. Meža Veča labu bridi nesaprata, kas visiem noticis, jo nebija īsti saklausījusi, ko Ruta tur kliedz, turpretim Mežsargs likās pagalam apmulsis. Sarauktu pieri viņš stāvēja un līdzīgi Ralfam lūkojās visapkārt, mēģinā­dams cauri biezajai krēslai kaut ko ieraudzīt. Likās, ka līdz šim — pūķi — bija redzējusi tikai Ruta.

—   Vai šeit ir arī pūķi? — draudīgā balsi jautāja Ralfs, acīm­redzot vērsdamies pie Mežsarga, bet viņš neko neatbildēja, jo tajā mirklī kaut kas, lēni plīkšķinādams spārnus, laidās viņiem pāri.

—   Pūķis, — vēlreiz sacīja Ruta, bet šoreiz jau čukstus. Patie­šām — pirmajā mirkli likās, ka viņai taisnība. Lidojošais radījums bija krietni liels, tā spārni atvērumā likās milzīgi un vēzēdamies spocīgi plakšķēja. Tomēr visvairāk par pūķi lika iedomāties lidoņa acis, kas spīdēja koši sarkanas kā kvēlojošas ogles. Tas bija visai baismīgs skats, un ari Ralfs no izbailēm sastinga.

Tomēr Mežsargu šis skats neietekmēja ne mazākajā merā. Viņš mierīgi noraudzījās pakaļ aizlidojošajam dzīvniekam un izklaidīgi knibināja no stumbra kādu brūno sūnu gabaliņu.

—   Nu, ejam? — viņš beidzot nepacietīgi aicināja, pilnīgi ne­manīdams pārējo izbīli.

—   Kas tas bija? — neiecietīgi vaicāja Monika. Arī viņu sāka nedaudz kaitināt Mežsarga paradums neko nepaskaidrot, domā­jot, ka ari viņi ar visu Mežā esošo ir tikpat pazīstami ka viņš.

—   Tas? — izklaidīgi atsaucās Mežsargs, kad jau bija atsācis iet. — Nekas, parasts sikspārnis… — Viņš aizmeta prom noplēsto sunu gabaliņu un turpināja ceļu jau raitākā solī.

—    Nu, vai zini, tas bija parasts sikspārnis? — sašuta Ralfs.

—   Parasts pūķis, tu gribēji teikt!

—   Ko? — samulsa Mežsargs. — Kāds pūķis, ko jūs tur runā­jat? Vai tad pie jums nav sikspārņu? Savādi, es patiešām biju domājis, ka lielākā daļa augu un dzīvnieku valsts mums — es do­māju, uz Zemes un Mežā — ir līdzīga. Nu, protams, izņemot tādus radījumus ka pūpežveidigie un mēness suņusēnes…

—    …un aluķēmus un rijējsenes. Un neaizmirsti vēl klejojošos krūmus un…