Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Nu labi, labi… — apjuka Mežsargs. — jums taisnība, mums tiešām daudz kas ir atšķirīgs. Tajā pašā laikā jums jāatzīst, ka daudz kas ir kopīgs, jo Mežs un Zeme ir, ja tā var izteikties, para­lēlas pasaules — un, kā jau paralēlās pasaulēs, tajās daudz kas ir vienāds. Saprotiet, laiku pa laikam notiek priekšmetu nobīde — no vienas pasaules otrā un atpakaļ… Bet dažreiz tikai vienā vir­zienā — tā mēs, hmm, apmaināmies ar informāciju… — Mežsargs būtu bijis gatavs vēl ilgi turpināt savu lekciju, bet Ralfs viņu pār­trauca.

—   Pag, pag, — viņš iesaucās. — Tas viss, protams, ir ārkārtīgi interesanti… Tomēr gribētos zināt, kas te vēl sastopams — kaut kas tāds, kas kož nost rokas vai izskatās pēc šaušalīgiem bries­moņiem.

—   Rijējsenes nekož rokās, tās ēd tikai kukaiņus, — pacietīgi atkartoja Mežsargs. — Un kā es varēju zināt, ka jūs nepazīstat sik­spārņus? — Pēc šī teikuma Ralfs un pārējie bērni pārmija izmi­sušus skatienus. Kļuva skaidrs, ka no Mežsarga paskaidrojumiem viņiem nekas skaidrāks nekļūs.

Meža Veča nolēma iesaistīties sarunā. — Nu tad klausieties, mēģināšu jums šo to pastāstīt. Protams, visu es tik un tā nevaru izstāstīt, tikai pašu svarīgāko…

—   Protams, protams… — Visi bija ar mieru.

Meža Veča mirkli apdomājās un tad sāka savu stāstāmo:

—    Ne uz šīs salas, bet pāreja Mežā ir sastopami tadi diezgan

bīstami radījumi… Viņi ir apmēram Mežsarga lielumā, ja viņš nomestos četrrāpus, — Mežsargs uz viņu ta dīvaini paskatījās, bet Meža Veča nelikās manām, — un viņi ir viscaur apauguši ar biezu, bruņu vilnu…

Ruta ar Moniku saskatījās. Sākums nelikās diez cik jauks. Tikmēr Meža Veča turpināja: — Nagi viņiem ir gari un nedaudz ieliekti, bet tie nav ievelkami kā kakim. Šie zvēri ir visai neuzti­cami un spej saniknoties pat bez redzama iemesla. Vai jums uz Zemes ir kaut kas tamlīdzīgs?

Bērni samulsusi saskatījās un papurināja galvu.

—  Un kā tad jūs viņus saucat? — vaicaja Monika.

—   Mēs viņus saucam par lāčiem. Lā-čiem, — Meža Veča lēnām atkārtoja pa zilbēm, lai ikvienam taptu skaidrs. Viņa stipri satrū­kās, kad piepeši atskanēja skaļi smiekli. Smējās gan Monika, gan Ralfs, gan Ruta, gan Arvils — neviens nebija varējis novaldīties.

—   Bet es patiešām nesapratu… — starp smieklu lēkmēm elsa Ralfs. — Es domāju, tas atkal būs kaut kas līdzīgs gadatirgū redzētajai Rias sargcūkai, varbūt kads sargbebrs vai kas tamlī­dzīgs…

—   Vai dieniņ… — smējās Arvils. — Bet es iedomājos, kads izskatītos četrrāpus nometies Mežsargs, apaudzis ar biezu, brūnu spalvu, ar līkiem, neievelkamiem nagiem un spējīgs saniknoties pilnīgi bez iemesla… Kad padomā, ka tas ir bijis tikai lācis…

Ruta ar Moniku smējās tā, ka pat nespēja neko piebilst. Toties Meža Veča ļoti apvainojās, jo iedomājās, ka smejas par viņas ap­rakstu. — Ak, tad jums tas šķiet uzjautrinoši, — viņa dusmīgi šņāca. — Nu tad es jums neko vairs nestāstīšu! Ja kaut ko gribat uzzināt, prasiet Mežsargam! — Un viņa paātrināja soli, panāk­dama Mežsargu, kurš bija izrāvies visiem gabaliņu priekšā.

Bērni gāja, joprojām ķiķinādami, tā ka pat nepamanīja, ka kļūst aizvien gaišāks. Tikai, kad atskanēja Mežsarga sauciens: — Nāciet, nu kur jūs palikāt?! — viņi atjēdzās un paraudzījās vis­apkārt.

Koki bija kļuvuši retāki, un priekšā starp stumbriem spīdēja dienas gaisma. Monika iedomājās, ka varbūt viņi ir nonākuši salai otrā pusē, bet, iznākusi no biezokņa, meitene saprata, ka nav gan.

No visām pusēm, biezokņa ieskauts, viņu acīm pavērās bal­tiem ķērpjiem un dzeltenīgi zaļām sūnām klāts laukumiņš. Šeit neauga neviens koks vai krūms — laukumiņš bija pilnīgi gluds, tikai pašā tā centrā kaut kas vizēja. Pienākusi tuvāk, Monika saprata, ka tas ir pavisam maziņš, apaļš dīķītis. Mežsargs un Meža Veča jau tur bija priekšā, un tagad stāvēja dīķīša krastā, pētoši vēr­damies ūdeni.

Ruta, Monika, Ralfs un Arvils klusēdami pienāca klat un arī ziņkārīgi palūkojās dīķīti.

Tas patiešām bija gaužām neliels — labi ja dažus metrus plats, pilnīgi apaļš, un tā gaiši zaļais ūdens stāvēja nekustīgi, gluži kā sasalis.

—   Paskat, paskat — tauriņš mēģina nosēsties! — iesaucās Arvils, norādīdams uz dīķīti.

Patiešām, liels, zils tauriņš samtainiem spārniem nez kāpēc bija izlēmis lidot gandrīz pa pašu ūdens virsmu. Tas lidoja tik tuvu, ka dīķīša mierīgais ūdens nedaudz pat iekustējās.

Taču tad notika vēl kaut kas. Dīķītis, kas līdz šim bija bijis gandrīz bezkrāsains un pilnīgi caurspīdīgs, piepeši mainījās, līdzko Arvils bija ierunājies. Ūdens virsma palika tikpat mierīga kā līdz šim, bet tas vienā mirklī bija kļuvis tumši zaļš.

—  Kas tas? — izsaucās Monika, un ūdens uz to reaģēja, kļū­dams spilgti zils, bet tad pār to pārskrēja gaiši dzeltenas krāsas vilnis, un ūdens kļuva dzintarains.

Sacēlās kņada, Monikai, Rutai, Ralfam un Arvilam skaļi runā­jot citam pār citu, bet tad Mežsargs pateica "kuš!" un ar rokas mā­jienu aicināja visus panākt malā. Viņi pagajas gabaliņu prom no savāda dīķīša un sasēdās mīkstajās sūnās visriņķi Mežsargam, jo izskatījās, ka viņš gatavojas kaut ko stāstīt. Ta arī bija.