Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Pagaidiet, — teica Arvils. — Man šķiet, ka ar to — dzīvo sauli — ir tikai parādīta krāsa. Es nedomāju, ka mēs to varam iz­mantot, jo tās gaisma taču nav īsti dzeltena.

—   Hmm, — novilka Ralfs. — Kas zina, varbūt tev taisniba. Katrā ziņā mums vajadzētu izmantot lietas, kas ir pilnīgi drošas. Saulriets taču pavisam noteikti ir sarkans, vai ne?

—   Vairāk vai mazāk, — sacīja Monika. — Nu, es domāju, ka saulriets ir gana droša lieta. Kā ar balto gaismu?

—   Zibens, tas noteikti, — ieminējās Ruta. — Un ko jūs teik­siet par mēnesi? Tas taču arī spīd balts?

—  Jā, droši vien der ari meness, — piekrita Ralfs. — Un kur lai ņem dzelteno?

Visi iegrima domās, bet tā ari neko neizdomāja. Beigu beigas viņi nolēma, ka rit pastāstīs visu Mežsargam un Meža Večai — varbūt Mežsargam, kurš visu dzīvi pavadījis Mežā, ienāks prātā, kur var atrast dzelteno gaismu…

Aluķēmu Vecais ieradās nākamās dienas pēcpusdienā un, iz­skatīdamies varen kreņķīgs, iezvēlās dīvānā, un pat pieņēma Mežsarga piedāvāto tēju.

Kamēr aluķēms drūmi strēba tēju, Monika aizskrēja uzmek- let pārējos, kas bija izklīduši kur kurais. Kad visi bija savākti, viņi pievienojās aluķēmam, Meža Večai un Mežsargam.

—  Nu, tad tā, — teica aluķēmu Vecais, uzsliedamies kājās un aiznesdams līdz galdam tukšo tējas tasīti. — Laiks skrien uz priekšu, bet mes tā arī neesam tikuši tuvāk dimantu Ciltstēvam. Vajadzēs šodien atkal palūkoties ar Aci…

—  Nē, — teica Monika. — Pēc tā nav nekādas vajadzības. Man jums kas jāizstāsta — Ralfs, Ruta un Arvils jau visu zina…

Un viņa sāka stāstit — sākot ar to, kā bija mainījušās melnās ēnas, un beidzot ar Atskaņu dīķi un kringiem. Viņa noklusēja vienīgi, ka kādu laiku turējusi aizdomās pašus aluķēmus. Viņai bija aizdomas, ka Vecajam tas varētu nepatikt…

—  Un tatad — dimantu Ciltstēvs ir pie doforiem, — Monika pabeidza garo stāstu. — Šķiet, kringi zina, kā pie viņiem iekļūt, un mums pēc desmit dienām jāsatiekas pie melnajām statujām. Un, kad dimantu Ciltstēvs mums būs rokā, vēl nāksies tikt galā ar tam trim gaismām. Nu, tas arī tā kā butu viss…

Gan Mežsargs, gan Meža Veča un arī aluķēmu Vecais izskatī­jās tik apstulbuši, ka Monikai pat sanāca smiekli. Meža Veča neti- cigi šūpoja galvu, kaut ko purpinādama zem deguna; Mežsargs bija atsācis plucināt bārdu, kas tik tikko bija paspējusi ataugt kopš pagajušās plucināšanas reizes, bet aluķēmu Vecais bija tā sastin­dzis, ka vairak atgādināja akmeni nekā dzīvu radību.

—   Nu? — Monika beidzot neizturēja. — Ko jūs par to visu teiksiet?

—    Es teikšu, — sacīja aluķēms, — ka šis gadījums vēlreiz apliecina: kaut ari mūsu senajās teiksmās ir daudz patiesības, tā bieži vien ir sagrozīta, un ir jāprot saskatīt atšķirības starp patie­sības druskām un pārspīlējumiem…

—   Bet es teikšu, — iesaucās Meža Veča, — ka jūs atkal esat uzprasījušies uz nepatikšanām! Man jau bija aizdomas, ka jums kaut kas ir aiz ādas! Bet līst iekšā tajā dīķī — kāds neprāts!

—   Ja mēs tajā dīķī nebūtu līduši, — iebilda Ralfs, — mēs vēl šobrīd neko nezinātu.

—   Un varbūt tā arī būtu labāk, — atcirta Meža Veča.

—   Tā nebutu vis labāk, — teica aluķēms, pamodies no sava sastinguma. — Ja vien jūs nevēlaties visu atlikušo mužu mazgāt doforu mētelīšus…

—   Nu, labi, labi, — nopūtās Meža Veča. — Saki, ko mums iesākt.

Aluķēmu Vecais brīdi domāja. — Vispirms, — viņš teica,

—   vajadzētu izlemt, kuri no mums dosies uz Šalkojošo juru. Moni­kai, protams, jābrauc — par to nav runas…

—  Ja jūs cerat uz manu karieti, — pūcīgi teica Meža Veča, — tad jābrauc arī man. Un jebkurā gadījumā es Moniku vienu nelaistu.

—   Skaidrs, ka es arī braukšu, — steidzīgi sacīja Mežsargs.

—   Monika un Meža Veča — viņas taču vienas netiks galā ar tiem doforiem!

Aluķems klausījās, sarauktu pieri. — Nedomāju, ka mums vajadzētu braukt tada barā, — viņš sacīja. — Tas tikai radīs lielu jucekli…

—   Pag, pag! — iesaucās Ralfs. — Es arī netaisos palikt mājas. Es jau esmu bijis pie kringiem, zinu, kas un kā, un…

Monika pavīpsnaja.

—  Mēs ar Arvilu ari noteikti brauksim, — iejaucās Ruta, kaut Arvils neizskatījās par to īsti pārliecināts…

—  Kas tad sanāk? — izmisis jautāja aluķēms. — Ka mes būsim septiņi, vai?

—  Mans suns! — iesaucās Monika. — Viņš nevar palikt viens pats mājās!

—   Ak, nu atstāj viņu pie Ērlas, — teica Arvils.

—  Vai pie Tinu, — nosmīkņāja Ralfs. — Tu zini — viņš tikai priecāsies…

Piepeši no krāsns atskanēja tāda kā čaboņa. Sākumā neviens nelikās zinis, jo nodomāja, ka tur grabinās kāda pele, bet tad čaukstoņa kļuva skaļāka, un tai sekoja šķaudiens.

Mežsargs pielēca kājās un pieskrēja pie krāsns.

Krāsns durtiņas, kas bija nevis iestiprinātas eņģēs, bet gan viegli uzliekamas un noņemamas, nograbēja un sāka zvāroties. Mežsargs sagraba tās un, pasviedis mala, ielūkojās krāsnī. Bet no tās tūdaļ pacēlās tāds pelnu mākonis, ka Mežsargs neviļus at­sprāga nost un nošķaudījās.