Monika un Dimantu Ciltstēvs

—  Cik? — iebrēcās Meža Veča. — Pāris simtu lieku kilometru, tikai lai šķērsotu upi? Tas taču prasīs nedēļas!

—   Nu, tā varētu būt, — piekrita Mežsargs.

—   Mēs brauksim pari aizai, — sacīja Meža Veča. — Tas ir iz­lemts.

—   Vai tai upei nevar tāpat kaut kā tikt pāri? — jautāja Ralfs.

—   Ak, nē, — teica Mežsargs. — Tā ir viena no lielākajām upēm visā Mežā — plata un neganta, no vienas vietas ar atvariem un ūdenskritumiem.

Viņš atkal pievērsās kartei. — Jā, un nedaudz tālāk aiz Kla­biķu aizas ir Uguns kalns… — viņš runāja, ar pirkstu vilkdams līdzi pa karti.

—   Kas tas ir par kalnu? — jautāja Monika. — Vai augsts?

—   Tas ir izdzisis vulkāns, — paskaidroja Mežsargs. — Tas ir gana augsts, jā — bet tas nekas, jo mums nav jābrauc tam pāri. Vienīgais, tam visapkārt plešas milzīgs lavas lauks. Tas nozīmē tikai akmeņus un nekāda braucama ceļa…

—   Tas nav labi, — raizējās Meža Veča. — Diez vai mana ka­riete var braukt pa akmeņiem…

Bet Arvilu uztrauca kas cits. — Vai tas vulkāns patiesi ir iz­dzisis? — viņš jautaja. — Vai tas nevar piepeši sākt atkal darboties?

—  Tas gan ir maz ticams, — Mežsargs viņu mierināja. — Uguns kalns ir darbojies tikai pāris reižu. Nē, nē, šoreiz mums vairak jāraizējas par klabiķiem nekā par to, ka varētu atdzīvoties sen miris vulkāns.

Ralfs stāvēja, pārkāries pār galdu, un, ar degunu ieurbies kartē, kaut ko cītīgi pētīja.

—   Mežsarg, ko nozīmē šie melnie punktiņi? — viņš pēc brīža jautāja.

Mežsargs palūkojās zēnam pār plecu. — Kādi punktiņi? Ak, tie… Tie ir mežaļaužu ciemi. Redz, kur Klabiķu ciems, — viņš sacīja, pabakstīdams vienu no punktiņiem. — Tie ir dažāda lie­luma — atkarība no iedzīvotāju skaita: jo vairāk iedzīvotāju, jo resnāks punktiņš. Kaut gan šis atlants jau ir vecs, un pa šo laiku daudz kas mainījies. Protams, ciemi vēl aizvien atrodas savās vie­tās. Izņemot Uplejas ciemu…

—   Uplejas ciemu? — pārjautāja Ralfs. — Kas tad ar to notika?

—   Tie ļaudis bija sabuvējušies pārāk tuvu Krāčupei — ciems stāvēja pašā upes krastā. Protams, no vienas puses, tas ir ērti — vienmēr svaigs ūdens, zivis… Bet ar tādu upi kā Kračupe jābūt piesardzīgiem. Kādu dienu kalnos virs ciema sākās nogruvums, un upe, kas plūda cauri šiem kalniem, mainīja tecējumu. Tā pār- brāzās pāri ciemam, visu aizskalodama sev līdzi.

—   Jā, tas droši vien bija baisi… — domīgi ieteicās Meža Veča. — Lai vai kā, tas bija pirms kādiem simt gadiem, un kopš tā laika neviens tādas muļķības nav atkārtojis un ciemus blakus kalnu upēm nebūvē.

Aluķēmu Vecais visas sarunas laikā bija pacietīgi stāvējis, bet nupat viņš sāka nervozēt. — Tātad brauciena maršruts mums ir skaidrs, — viņš teica, — un es ceru, ka ar transportu arī viss būs kārtibā.

Meža Veča skaļi ievilka elpu, un bērni pārmija saprotošus skatienus. Aluķēmu Vecais bija aizskāris Meža Večas neaizska- ramāko tēmu — viņas karieti! Tas ir, tēma bija gaužām laba, ja par karieti runāja cildinoši, toties, ja kads atļāvās izteikt šaubas par karietes lietderīgumu… Tomēr šoreiz, šķiet, Meža Veča nolēma nesacīt neko. Acīmredzot viņa nosprieda, ka tāds aluķēms no ka­rietēm neko nesaprot un nav vērts sākt viņu izglītot…

—   Pieņemu, ka transports ir kārtībā, — atkārtoja Vecais, ne­gaidītā klusuma apmulsināts. — Kad mēs varam doties ceļā?

—  Mums vajag vienu dienu, lai sagatavotos, — atbildēja Meža Veča. — Tā ka, manuprāt, varam izbraukt parīt agri no rīta.

—   Labi. Būsim klāt pulksten sešos, — teica Vecais un, nogrā­bis aiz pseidopodijas pūpēžveidīgo Krindonu, devas projām.

VIENPADSMITA nodaĻa

KLABIĶU AIZA

Nākamajā dienā sākās drudžaina gatavošanās gaidāma- jam braucienam. Meža Veča bija sākusi ķimerēties ap karieti, vēl pirms visi pārējie bija piecēlušies, un, kad Monika pulksten astoņos, berzēdama miegu no acīm, izgāja paraudzīties, kads arā laiks, viņa gandrīz ieskrēja karietē, kas bija novietota pie pašām ārdurvīm.

—   Skaties, kur ej! — viņai uzkliedza Meža Veča, nevaļīgi šau­dīdamās apkārt notraipītā priekšauta ar eļļainu lupatu rokās. Gaiss oda pēc kaut kādiem šķīdinātājiem, bet zeme stāvēja kan­nas ar sulu, kas karietei bija benzīna vietā.

—   Ko tu dari? — jautāja Monika un nožāvājās.

—   Ko es daru? — sašutusi atsaucās Meža Veča. — Ko tu dari un kāpēc nesaiņo somas?

Monika izbolīja acis. — Ko — jau tagad? Debestiņ, vēl taču ir tik agrs!

—   Diena paskries nemanot! — attrauca Meža Veča, nomez­damās zemē uz muguras un pazuzdama zem karietes. No turie­nes atskanēja klaudzināšana, un piepeši no karietes apakšas izli­doja plakanknaibles, gandrīz trāpīdamas Monikai pa kaju. Viņa izbijusies palēca malā un iemuka atpakaļ mājā.

Mežsargs atšķirībā no Meža Večas nepavisam nesteidzās ar gatavošanos braucienam un vienā mierā stāvēja pie plīts, cep­dams pankūkas.

—  Atnes no pagraba zemeņu džemu, — viņš teica Monikai, — un modini pārējos. Pankūkas jāēd, kamēr tās ir karstas.

Monika devās uz pagrabu, pie viena atnesdama ari brukleņu ievārījumu. Mežsarga zemeņu džems viņai negaršoja, tas nez kā­pēc oda pēc suņa…

* * *