Monika un Dimantu Ciltstēvs

—   Savu iepriekšējo dzīvi tu neprāti novērtēt, — bargi sacīja aluķēmu Vecais. — Tu nespēji apjēgt, ka tā ir liela priekšrocība — būt par troglodītu un darināt lietas, ko visi apbrīno — visi, izņe­mot tevi. Nē, tu, gluži otrādi, noniecināji savu tautu, radīdams pats savus likumus, un uzkurināji ari citus darīt līdzīgas negan­tības.

—   Es zinu, zinu… un nožēloju… — elsoja Krindons, bet Ve­cais uzlūkoja viņu, pilns nicinājuma un neuzticības.

—   To, vai tu nožēloji vai ne, mēs noskaidrosim pēc pieciem gadiem, — viņš sacīja. — Bet tagad saki man — vai tu dzirdēji, ko Monika tikko stāstīja?

Krindons pamāja.

—   Tagad tev būs brīnišķīga iespēja, — sacīja Vecais, — ne tikai satikt kringus, kas diezin vai spētu tevi pārvērst atpakaļ par tro­glodītu, lai ko tu viņiem sasolītu, — nē, tev būs iespēja ieraudzīt pašus doforus!

—   Ak, nē, — vaidēja Krindons. — Es jūs lūdzu, tikai nelieciet man vienam pašam turp doties!

—   Prātā nenāk, — atcirta Vecais. — No tevis viena paša tik un ta nebutu nekādas jēgas. Nē, tu turp dosies kopā ar mums visiem — tikai kā pūpēžveidīgais.

—   Un nemaz nedīc, — viņš piebilda, redzēdams, ka Krindons gatavojas protestēt. — Ja palīdzēsi atgūt dimantu Ciltstēvu, tas ir, ja visu laiku nesēdēsi malā un nevaidēsi, pēc atgriešanās tapsi atkal par troglodītu, un pieci gadi būs aizmirsti.

Krindons sašķobījies stavēja un domāja.

Aluķēmu Vecais nolēma pasteidzināt viņa izvēli.

—  Turpretī, ja tu atteiksies, — viņš sacīja, — es pielikšu tev vēl divus gadus klāt par to, ka nepakļaujies sodam un meklē aplinku ceļus, kā no tā izvairīties.

Krindons satrūkās un tūlīt pat metās apgalvot, ka viņš nekādā ziņā nav domājis atteikties.

—  Nu, tad jau viss kārtībā, — smīnēdams sacija Vecais. — Vai esi gatavs atgriezties pūpēžveidīgā ādā? — Un, atbildi negaidī­dams, viņš atkal kaut ko nomurmināja un viegli uzsita ar plauk­stu Krindonam pa pakausi.

Krindons tūlīt sāka rukt un saplaka līdz pat zemei, ta ka gald­auts nosedza viņu pilnībā. Aluķēmu Vecais norāva no viņa ne­daudz sodrējaino galdautu un izklaidīgi uzsvieda to atpakaļ uz galda.

Krindons, kas nu atkal bija tapis par pūpēžveidīgo, joprojām tupēja kur tupējis un acīm redzami nesaprata, ko aluķēmu Vecais no viņa sagaida. Savukart Vecais blenza uz Krindonu, tieši tāpat nezinadams, ko ar viņu iesākt.

—  Ak, nu labi, — viņš beidzot sacīja. — Sēdi tepat un klau­sies, lai man nebūtu tev viss jāparstāsta. — Tad viņš pievērsās Meža Večai. — Cik ilgā laikā tava kariete spēj tikt līdz Šalkojošai jūrai?

Meža Veča domīgi sarauca pieri.

—  Grūti pateikt, — viņa noņurdēja. — Nekad neesmu turp braukusi… Bet varbūt Mežsargam varētu būt kāda nojausma…

Mežsargs pieskrēja pie plaukta un sadabūja Meža atlantu — to pašu, ko viņdien bija skatījies Arvils. Atlants bija liels un smags — Mežsargs uzlika to uz galda, un visi, izņemot Krindonu, kurš bija pārāk mazs augumā, sastājās tam apkart.

Atlants aptvēra visu planētu, un kadu brīdi Mežsargs šķir­stīja lielo grāmatu, līdz atrada mazāka mēroga karti, kas ietvēra gan viņa mājas apkārtni, gan Šalkojošo jūru.

—  Aptuveni šeit esam mēs, — viņš iebakstīja pirkstu kāda brūngani zaļa pleķa vidū, — bet šeit, — viņš sacīja, iebadīdams pirkstu kartes otrā galā, — ir Šalkojošā jūra.

—  Tik tālu? — iesaucās Arvils.

—   Nu, tas nemaz nav tik ļoti tālu, — teica Mežsargs. — Ja brauc pa taisno, iespējams, ka desmit dienās mēs tur patiešām varam nokļūt.

—   Un kā tas ir — pa taisno? — aizdomigi jautāja Meža Veča.

—   Nu… hmm… — mulsi krekšķināja Mežsargs, — tas no- zime, ka mums būtu jāšķērso Klabiķu aiza.

—  Vai tā ir šķērsojama? — lietišķi jautāja Meža Veča.

—  Teorētiski — jā, — norūca Mežsargs. — Jo tai pāri ved pon­tonu tilts. Diemžēl tā nav vienkārši aiza — tā ir aiza, kur mīt kla­biķi.

—   Nu un tad? — nesaprata Meža Veča. — Paklausies, klabiķi taču ir visur! Tu runā ta, it kā tas būtu kaut kas neparasts.

—   Viņi tur ligzdo, — drūmi teica Mežsargs. — Un tieši šobrīd ir laiks, kad viņi perē savus mazuļus, bet tas nozīmē, ka viņi ir ārkārtīgi bīstami un metas virsū katram, kas mēģina pietuvoties viņu ligzdām…

—   Debestiņ, — novaidējās Arvils.

—   Es vienalga nesaprotu, — purpināja Meža Veča. — Kāds mums ar to sakars? Lai viņi tup tajā savā aizā un perē kaut līdz apnikumam… Mēs taču nelīdīsim viņu ligzdās, mēs tikai iesim pāri tiltam.

—   Reizēm viņi pārprot, — teica Mežsargs. — Viņi šajā laikā ir ļoti viegli uzbudināmi, un pat iešana pār tiltu var radīt viņos sajūtu, ka tuvojas briesmas…

—   Ak, dieniņ, — pukstēja Meža Veča. — Ir nu gan tie klabiķi nervozi putni… Nu, un ko tad tu iesaki? Vai mēs varam iet pār to tiltu vai nevaram?

Mežsargs saviebies domāja un blenza karte.

—   Ja mēs neejam pāri aizai, — viņš pie sevis sprieda, — tad mums jāiet tai apkārt, bet tālāk sākas purvs… Tam arī būs jāiet riņķī… Pec tam jāšķērso Krāčupe…

—  Tā ir upe, ja? — iejaucās Ralfs.

—   Ko? — izklaidīgi atsaucās Mežsargs. — Krāčupe? Jā, jā, upe… Un to var šķērsot vai nu pa Klabiķu aizas tiltu, vai nu pa otru tiltu, bet tas ir pāris simtu kilometru tālāk…