Pērkondārds

īens Raiders nebija gājis bojā auto negadījumā. Kas ar viņu noticis, pat muļķim bija skaidrs. Šofera puse bija kā nosēta ložu caurumiem - gan priekšējais rite­nis, gan sānu logi un durvju paneļi. Alekss tos aptaus­tīja. Viņu pārņēma aukstas tirpas. Puisis atvēra durvis un ieskatījās iekšpusē. Priekšējo sēdekļu gaiši pelēkā ada bija vienās driskās no stikliem, un tos klāja tumši brūni plankumi. Alekss saprata, kas tie par planku­miem. Automāta kārta, lodes iziet cauri mašīnai, īens Haiders savā sēdeklī saļimst…

Bet kāpēc? Kāpēc nogalina bankas vadītāju? Un kāpēc slepkava tiek slēpts? Tā taču bija policija, kas paziņoja par notikušo. Tātad viņi apzināti meloja. No tā visa neko nevarēja saprast.

- Tev jau pirms divām dienām vajadzēja no tā atbrī­voties. Tūlīt izdari to!

Iekārtas uz brīdi pierima. Ja nebūtu iestājies pēkšņs klusums, Alekss nekad nebūtu sadzirdējis, ka kāds tuvojas. Viņš ātri paskatījās pāri sadragātajam ritenim un tad uz otru pusi. Tur tie abi bija, ģērbu­šies brīvi krītošos kombinezonos. Aleksam bija sajūta, ka tos jau agrāk manījis. Bērēs. Viens no viņiem bija šoferis - vīrs ar ieroci. Alekss par to bija pilnīgi pārlie­cināts.

Lai kas arī būtu, viņi bija tikai pāris soļu no mašīnas un runāja zemās balsīs. Vēl daži soļi, un viņi jau būs klāt. Aleksam vairs nebija laika pārdomām. Vienīgā iespēja paslēpties bija turpat mašīnas iekšpusē. Viņš ar kāju aizķēra durvis un aizvēra tās. Tajā pašā brīdī iekārtas atsāka darboties un zēns vairs nedzirdēja, ko šie vīri runā. Viņš neuzdrīkstējās paskatīties. Logam pārlaidās ēna, kad abi vīri pagāja garām. Tad jau viņi bija projām un Alekss jutās drošāk.

Un tad kaut kas uzsita pa BMW tā, ka Alekss ieklie­dzās. Viņa ķermeni pārņēma šausmas, jo nokrita sa­bojātais ritenis un viņa glābiņš bija tikai mašīnas aiz­mugure. Tajā pašā brīdī mašīnas jumtā ietriecās trīs dzelzs pirksti, saceļot putekļus, aizsedzot sauli un sa­dragājot auto virsbūvi kā olas čaumalu. Pēkšņi viens no metāla āķiem ietriecās salonā un apdullinot iebelza zēnam pa galvu. Alekss iebļāvās, kad pār acīm sāka pilēt asinis. Viņš centās izkļūt no mašīnas, bet nāka­majā brīdī tā pēkšņi tika nomesta zemē un palēcās.

Zēns neko neredzēja. Viņš nevarēja pakustēties. Vēderā sagriezās, kad mašīna ietriecās arkā. Ugunīm šķīstot, lūza dzelži. Celtnis jau to bija pacēlis un gra­sījās bāzt presē kopā ar zēnu.

Alekss centās piecelties, lai izlīstu pa logu. Taču celtņa āķis jau bija sadragājis mašīnas jumtu, piespie­žot viņa kreiso kāju, iespējams, to pat salaužot. Viņš neko nejuta. Tad puisis pacēla roku un dauzīja pa aiz­mugures logu. Tomēr stiklu izsist neizdevās un, pat ja strādnieks būtu ieskatījies BMW, viņš nekad nebūtu pamanījis kādu tajā kustamies.

Kad celtnis noliks auto uz preses metāla platfor­mas, Alekša īsais lidojums pāri auto kapsētai beig­sies ar salauztiem kauliem. Viņš centās neievērot sāpes un izmisumu un aptvert, ko tagad darīt. Tad viņš ieraudzīja, kāda ir mašīna, kura tika apstrādāta pirms pāris minūtēm. Pavisam drīz operatoram vaja­dzētu auto grūst tālāk, lai sapresētu. Tā bija Lefort Shear iekārta - lēna giljotīna. Preses apakšdaļā divi lieli virzuļi, kuri sver piecas tonnas, ieskaus mašīnu ar Alekšu tajā un sasmalcinās līdz nepazīšanai. Un salauztais metāls un miesa būs sakapāti gabalos. Un neviens nekad neuzzinās, kas ir noticis.

Viņš visiem spēkiem centās tikt brīvībā. Bet mašī­nas griesti bija pārāk zemu. Viņa kāja un muguras daļa bija saspiesti kā lamatās. Tad pēkšņi visa pasaule sašķobījās un likās, ka tā iegrimst tumsā. Metāla plat­forma pacēlās. BMW sasvērās un bija jau tikai pāris metru no preses. Alekss juta, kā dzelzs griezēji sagrauj visu ap viņu. Aizmugurējais logs sasprāga, un stikli iz­šķīda ap galvu. Putekļi un degvielas izplūdes gāzes ur­bās degunā un acīs. Bija grūti saskatīt dienasgaismu, tomēr, kad viņš paraudzījās atpakaļ, varēja saredzēt milzīgu tērauda preses galveni, kas gatavojās atstāto mašīnu izstumt cauri presei.

Lefort Shear iekārtas skaņas izmainījās, kad tā ga­tavojās pēdējam gājienam. Dzelzs spārni nodrebēja. Pēc pāris sekundēm divi no tiem saskārās, sagrābjot BMW kā papīra turzu.

Alekss centās visiem spēkiem, un, par brīnumu, vi­ņam izdevās atbrīvot kāju. Tas notika vienā sekundē, precīzi vienā sekundē, radot iespēju izkļūt laukā, pirms viss bija beidzies. Mašīna vēlreiz tika pacelta un nogāzta uz sāniem. Tās jumts vēlreiz tika iebuktēts, bet ar to pietika, lai izkļūtu brīvībā. Viņš skrāpējās gar durvīm, bet tam, protams, nebija nozīmes, jo durvis bija salocītas. Tās vairs nebija lietojamas. Aizmugurē­jais logs! Ar izsisto stiklu. Viņš varētu izlīst pa tā rāmi, ja rīkotos ātri…