Pērkondārds

Spārni sāka kustēties. BMW spalgi gaudoja, kad to saspieda divas spēcīgas tērauda plāksnes. Stikls sa­drupa. Viens no riteņiem asi nolūza ar milzīgu, pēr­konam līdzīgu dārdoņu. Iestājās pilnīga tumsa. Alekss centās sataustīt, kas vēl bija palicis no aizmugurējā sēdekļa. Virs sevis viņš varēja saredzēt gaismas trīs­stūri, kas kļuva arvien mazāks un mazāks. Viņš visiem spēkiem rāvās uz priekšu, meklēdams kādu trosi vai kaut ko tamlīdzīgu. Alekss sajuta, kā divas tērauda sienas viņu spiež. Pretīgs monstrs kopā ar mašīnu, kas aizmugurē stiepās arvien garāks un garāks, sa­grāba viņu kā mušu.

Viņa pleci izkļuva gaismā cauri trīsstūrim. Bet kā­jas joprojām bija iekšpusē. Ja tās aiz kaut kā aizķer­tos, viņš tiktu pārgriezts uz pusēm. Alekss iebļāvās un iztaisnoja ceļus. Kājas bija brīvas, tad pēdas un vis­beidzot kurpe. Trūka tikai pavisam mazliet, lai tā aiz­ķertos trīsstūrī un viņš tiktu ierauts atpakaļ mašīnā. Aleksam likās, ka dzird plīstam kurpes ādu. Pieķēries pie melnas, eļļainas novērošanas platformas virsmas preses aizmugurē, viņš izkļuva laukā un centās pie­celties.

Viņš atradās aci pret aci tieši pretī vīram, kurš bija t ik resns, ka tik tikko varēja ietilpt mazajā preses ka­bīnē. Vira vēders atdūrās stiklā un pleci spiedās stū­ros. Uz apakšlūpas šūpojās cigarete, mute bija pavērta un acis ieplestas izbrīnā. Viņa priekšā bija zēns vienās .skrandās, no kurām tikai varēja nojaust, ka tā reiz bi­jusi skolas forma. Piedurkne bija norauta un karājās pie sāniem kā lupata, nosmērēta ar asinīm un eļļu. IJn tikai pēc kāda brīža operators bija visu aptvēris un izslēdzis iekārtu. Alekss izkāpa.

Viņš norāpās no preses un nostājās uz vienas kājas, kurā vēl bija kurpe. Apģērbs bija kā nosēts ar metāla gabaliem. Ja viņš nebūtu uzmanījies, otra kāja būtu nogriezta. Motocikls joprojām atradās tur, kur viņš to bija atstājis, pieslietu pie sienas. Alekss piesardzīgi pa­skatījās, pa pusei cerēdams, ka tas vēl ir tur. Aiz mu­guras viņš sadzirdēja atveramies preses kabīni un vīra izsaucienus, saceļot trauksmi. Tajā pašā brīdī otrs vīrs skrēja pretī, nostādamies starp Alekšu un motociklu. Tas bija šoferis - vīrs, kuru Alekss redzēja bērēs. Viņa seja savādi draudīgi trīcēja - naidā saraukta piere, taukaini mati, ūdeņainas acis, bāla, nedzīva āda.

- Ko tu domā… - viņš iesāka. Roka ieslīdēja žaketes kabatā. Alekss atcerējās ieroci un, ilgi nedomādams, acumirklī sāka rīkoties.

Viņš bija sācis mācīties karatē sešu gadu vecumā. Kādu pēcpusdienu bez jebkādiem paskaidrojumiem īens Raiders paņēma viņu uz pirmo nodarbību vietējā klubā, un kopš tās reizes Alekss to apmeklēja reizi nedēļā. Gadiem ejot, viņš bija sasniedzis mācekļa pakāpi -Kyu. Bet tikai pirms gada saņēma melno jostu Dan. Bruklendas skolā viņu ātri vien darīja uzmanīgu skolas huligāni - trīs lempīgi sešpadsmitgadnieki. Reiz tie viņu bija aizvilkuši aiz motociklu šķūnīša. Šī sa­stapšanās neilga pat minūti, pēc tam viens no huligā­niem pameta Bruklendas skolu un pārējie divi vairs nevienu neaiztika.

Tagad Alekss pacēla vienu kāju, strauji apgriezās un cirta. Atmuguriskais spēriens - Ushiro-geri - karatē tiek saukts par visnāvējošāko. Pēda trāpīja pa vīra vē­deru ar tādu spēku, ka tas pat nepaguva iekliegties. Viņa acis izvalbījās un roka joprojām palika pa pusei žaketē. Viņš turpat arī sabruka.

Alekss pārlēca viņam pāri, satvēra savu motociklu, iešūpojās un uzlēca uz tā. No tālienes skrēja trešais vīrs. Viņš dzirdēja saucam tikai vienu vārdu: "Stāt!" - tad atskanēja rībiens un viņam gar ausīm nosvilpa lode. Alekss cieši satvēra motocikla stūri un spieda gāzes pedāli, cik vien spēdams. Motocikls traucās uz priekšu pāri gruvešiem ārā pa vārtiem. Viņš pameta skatienu atpakaļ - neviens nesekoja.

Ar vienu kurpi, skrandainā apģērbā, ar asinīm un eļļu novārtījies, Alekss zināja, ka izskatās dīvains. Bet, kad iedomājās, kā bija tikai pirms dažām sekundēm presē, viņš atviegloti nopūtās, jo viss varēja būt daudz ļaunāk.

ROYAL & GENERAL

Nākamajā dienā zvanīja no bankas.

-  Šeit runā Džons Krolijs. Vai atceries mani? Royal & (leneral Personāla daļas vadītājs. Mēs būtu priecīgi, ja I u varētu ienākt pie mums.

-   Ienākt? - Alekss bija pa pusei apģērbies un jau kavēja skolu.

-   Šopēcpusdien. Mēs atradām dažus tava tēvoča do­kumentus. Mums vajag aprunāties… par tavu nostāju dažos jautājumos.

Vai šī vīra balsī bija kaut kas mazliet draudīgs? - Šo­pēcpusdien, cikos? - jautāja Alekss.

-   Vai tu varētu puspiecos? Mēs atrodamies Liver- pūlstrītā. Varam aizsūtīt mašīnu.

-   Būšu, - Alekss atteica. - Un es braukšu ar metro.

Viņš nolika klausuli.

-    Kas zvanīja? - no virtuves sauca Džekija, kura gatavoja abiem brokastis. Kas zina, cik ilgi viņa varētu palikt kopā ar Alekšu un pieaugošajām bažām? Alga nebija izmaksāta. Viņai bija vienīgi pašas ietaupījumi, lai nopirktu pārtiku un samaksātu par komunālajiem pakalpojumiem. Joprojām sliktākais bija tas, ka vīzas termiņš bija gandrīz beidzies. Drīz viņa nevarēs palikt valstī.