Pērkondārds

-   Lūdzu, Aleks. Sēdies, - Krolijs teica. Viņš piegāja pie ledusskapja. - Vai varu piedāvāt ko dzeramu?

-   Vai jums ir kola?

-   Jā. - Krolijs atvēra skārda bundžu un, piepildījis glāzi, pasniedza to Aleksam. - Ledu?

-   Nē, paldies. - Alekss iedzēra malku. Tā nebija kola. Tā nebija pat pepsikola. Viņš pazina pārsaldināto liel- veikalu kolas garšu un vēlējās, kaut būtu palūdzis ūdeni. - Par ko jūs gribējāt ar mani runāt?

-   Tava tēvoča testaments…

Zvanīja telefons, un Krolijs kā atvainodamies pa­māja ar roku. Viņš runāja dažas minūtes, tad nolika klausuli. - Ļoti žēl, Aleks, bet man jāatgriežas apkal­pošanas zālē. Vai neiebilsti?

-   Ejiet vien. - Alekss apsēdās zvilni.

-   Es nebūšu prom ilgāk par piecām minūtēm. - At­vainodamies Krolijs pamāja ar galvu un aizgāja.

Alekss pagaidīja pāris sekunžu. Tad viņš izlēja kolu puķupodā un piecēlās, piegāja pie durvīm un uzmanīgi izgāja gaitenī. Tālākajā galā nāca kāda sieviete ar do­kumentu ķīpu un nozuda durvīs. No Krolija nebija ne miņas. Alekss žigli atgriezās atpakaļ pie 1504. ka­bineta durvīm un paraustīja rokturi. Bet Krolijs bija teicis taisnību. Durvis tiešām bija aizslēgtas.

Alekss iegāja atpakaļ Krolija kabinetā. Viņš dotu jebko, lai tikai dažas minūtes pabūtu viens īena Rai- dera kabinetā. Daži domāja, ka mirušā vīra darbs bijis diezgan nozīmīgs, lai to turētu noslēpumā. Tie bija ielauzušies viņa mājā un pievākuši visu, ko vien va­rēja atrast tēvabrāļa darbistabā. Iespējams, blakus- telpā varēja uzzināt, kāpēc. Kur tieši īens Raiders bija iesaistīts? Un vai tas bija iemesls, kāpēc viņš tika no­galināts?

Atkal noplīvoja karogs, un, to ieraudzījis, Alekss pie­gāja pie loga. Karoga masts slējās pie ēkas tieši starp 1504. un 1505. kabinetu. Ja to kaut kā satvertu, viņš varētu uzlēkt uz dzegas, kas bija tieši pie 1504. ka­bineta. Ja viņš lēktu un kļūdītos, tad kritiens būtu apmēram no septiņdesmit metru augstuma. Tā bija muļķīga doma. Nebija vērts par to pat prātot.

Alekss atvēra logu un izkāpa. Tas bija labāk nekā tikai par to domāt. Viņš nolēma rīkoties. Galu galā, ja tas būtu pirmais stāvs vai vingrošanas siena skolas sporta laukumā, tā būtu tīrā bērnu spēle. Tā bija tikai plāna ķieģeļu siena, kas sniedzās lejup līdz ietvei. Ma­šīnas un autobusi kustējās kā rotaļlietas tik tālu lejā, un vēja brāzma iesitās sejā, uzdzenot šausmas.

Alekss nokāpa uz dzegas pie Krolija kabineta. Viņa rokas aiz muguras bija pieķērušās pie palodzes. Zēns dziļi ieelpoja un tad lēca.

Novērošanas kamera, kas bija novietota pie kabi­neta, pārskatīja visu virs ielas un noķēra Alekšu tieši lidojumā. Divus stāvus zemāk Alans Blants joprojām sēdēja pie ekrāna. Viņš uzjautrinājās. Tas bija patiesi smieklīgi. - Es jums teicu, - viņš sacīja, - šis puika ir neparasts.

-   Šis puika ir pilnīgi traks, - atcirta sieviete.

-   Jā, iespējams, tieši tas mums ir vajadzīgs.

-  Vai jūs grasāties šeit sēdēt un noskatīties, kā viņš nositas?

-    Es grasos palikt šeit un ceru, ka viņš ar to tiks galā.

Alekss nebija aprēķinājis lēcienu. Līdz karoga mas- I am pietrūka tikai kāds centimetrs, un viņš būtu no­kritis, ja vien nebūtu paspējis ieķerties karogā. Tagad zēns karājās gaisā. Lēni, ar milzīgu piepūli raušoties augšā, viņa pirksti bija iekrampējušies karoga drānā. Kaut kā viņš tomēr nokļuva uz karoga kārts. Alekss joprojām nespēja paskatīties lejup. Viņš cerēja, ka ga­rāmgājēji neskatās augšup.

Pēc tam jau bija vieglāk. Zēns notupās uz dzegas nn tad nokļuva iepretī īena Raidera kabineta logam. Viņam bija ļoti jāuzmanās, jo tas bija pārāk tālu krei­sajā pusē un viņš varēja ietriekties ēkas sienā, bet tikpat tālu arī no otras puses, un viņš kristu. Patie­sībā viņš bija labā vietā; tas varēja izdoties, ar abām rokām pieķeroties pie dzegas un tad pievelkoties līdz loga ailei, - tas bija vienīgais, ko viņš iedomājās, ja vien logs nebūs ciet. Ja tomēr būs ciet, tad būs jādo­das atpakaļ.

Logs tomēr bija vaļā, un Alekss ieslīdēja pa to bla­kus kabinetā, kas bija līdzīgs iepriekšējam. Tur bija līdzīgas mēbeles, tādi paši paklāji un tādas pašas gra­vīras pie sienas. Viņš piegāja pie galda un apsēdās. Pir­mais, ko Alekss ieraudzīja, bija viņa paša fotogrāfija, kas uzņemta vasarā pirms došanās uz Kārību salām Gvadelupā, kurp viņš devās baudīt zemūdens priekus. Turpat bija arī otrs attēls, aizbāzts aiz rāmja stūra. Aleksam tur bija pieci vai seši gadi. Viņš bija izbrīnīts par fotogrāfijām, jo nekad nebija domājis, ka īens Rai­ders ir tik sentimentāls vīrs.

Alekss paskatījās rokas pulkstenī. Bija pagājušas apmēram trīs minūtes, kopš Krolijs izgājis no kabi­neta, un viņš bija teicis, ka nebūšot prom ilgāk par piecām minūtēm. Ja Alekss gribēja te kaut ko atrast, tad to vajadzēja darīt ātri. Viņš atrāva rakstāmgalda atvilktni. Tajā bija piecas vai sešas mapes. Alekss tās izņēma un atvēra. Viņš tūlīt pat saprata, ka tām nav nekā kopīga ar banku lietām.