Pērkondārds

Alekss nezināja, ko iesākt. Viņš bija drošs, ka Seils ieplānojis viņu katrā ziņā nogalināt. Kāpēc vēl viņam vajadzētu uzņemties milzīgo risku piebraukt pie MI6 Londonas galvenās mītnes pašām durvīm? Zēns cerēja atvērt logu, iespējams, cenšoties pievērst pārējo auto­mašīnu uzmanību, kas bija apstājušās pie luksofora. Bet tas nenostrādātu. Seils pagrieztos atpakaļ un no­galinātu viņu. Šim vīram vairs nebija ko zaudēt.

Viņi brauca desmit minūtes. Bija sestdiena, un pil­sētas centrs bija slēgts. Satiksme bija neliela. Tad Seils piestāja pie moderna, stiklota debesskrāpja ar abstraktām skulptūrām - divi valrieksti uz betona pa­matnes - ārpusē pie galvenās ieejas.

-   Tu kāpsi laukā kopā ar mani, - nokomandēja Seils. - Tu un es - mēs iesim iekšā. Un, ja domā mukt, atce­ries, ka šis ierocis ir nomērķēts tieši tev mugurā.

Seils no mašīnas izkāpa pirmais. Viņa acis ne uz mirkli nenovērsās no Alekša. Zēns atcerējās, ka divas lodes bija skārušas šī vīra roku un plecu. Viņa kreisā roka ļengani karājās. Bet ieroci viņš turēja labajā rokā. Tas bija nomērķēts tieši Aleksam mugurā.

-   Iekšā…

Ēkai bija virpuļdurvis, un tās bija atvērtas. Alekss nonāca marmora zālē ar ādas sēdekļiem un izliektu reģistrācijas leti. Telpā neviena nebija. Seils ar ieroci norādīja uz liftiem, un Alekss piegāja pie tiem. Viens no tiem gaidīja. Abi iegāja liftā.

-   Divdesmit devītais stāvs, - sacīja Seils.

Alekss nospieda pogu. - Vai mēs braucam skatīties pilsētas panorāmu? - viņš pajautāja.

Seils pamāja ar galvu. - Tu vari jokot, cik tev tīk, bet es smiešos pēdējais.

Iestājās klusums. Alekss sajuta ausīs nelielu spie­dienu, kad lifts cēlās arvien augstāk. Seils skatījās zēnā, ievainotā roka karājās gar sāniem, viņš pats bija atspiedies pret lifta durvīm. Alekss domāja par uzbru­kumu. Ja varētu kaut kā pārsteigt. Bet nē… Viņi bija pārāk tuvu kopā. Un Seils bija uzvilkts kā atspere.

Lifts lēni apstājās, un durvis atvērās. Seils pavici­nāja ieroci. - Griezies pa kreisi. Tu nonāksi pie dur­vīm. Atver tās.

Alekss darīja, kā viņš lika. Uz durvīm bija uzraksts HELIKOPTERU NOLAIŠANĀS VIETA. Kāpnes veda tieši augšā. Alekss paskatījās uz Seilu. Seils pamāja ar galvu. - Augšā!

Viņi uzkāpa pa kāpnēm un nonāca pie citām durvīm ar kodu. Alekss nospieda pogu un izgāja pa tām. Viņš atkal bija ārā uz trīsdesmitā stāva jumta, uz tā bija radioantenas un augstas margas visapkārt laukumam. Viņš un Seils stāvēja uz milzīga krusta apmales, kas bija nokrāsots sarkanā krāsā. Skatoties apkārt, Alekss labajā pusē varēja redzēt pāri pilsētai līdz pat ostas pie­stātnei Kanarijvorfai. Bija ļoti pavasarīga diena, kad Alekss bija pametis Royal & General ofisu. Bet šeit augšā pūta stiprs vējš un mākoņi burtiski mutuļoja.

- Tu visu sagrāvi! - Seils auroja. - Kā tev tas izde­vās? Kā tu mani apmuļķoji? Es tevi būtu sakāvis, ja tu būtu pieaudzis vīrs! Bet viņi bija atsūtījuši puiku! Nolāpītu skolas puiku! Labi, vēl viss nav beidzies! Es pametu Angliju. Redzi?

Seils pamāja ar galvu, un Alekss pagriezās, lai re­dzētu, kā helikopters viņam aiz muguras paceļas gaisā. No kurienes tas uzradās? Tas bija sarkani dzeltens, viegls, ar vienu dzinēju. Caur stiklu vīdēja kāda cil­vēka figūra ar ķiveri un skaļruni pie vadības pults.

Helikopteru sauca Kolibri EC120B, tas bija viens no klusākajiem pasaulē. Tas lidinājās ap viņiem, ar spār­niem kuļot gaisu.

-   Tā ir mana biļete prom no šejienes! - Seils turpi­nāja. - Viņi nekad mani neatradīs! Un kādu dienu es atgriezīšos. Nākamreiz nekas nenoies greizi. Un tevis šeit nebūs, lai mani apturētu. Sīs tev ir beigas! Seit tu mirsi!

Alekss neko vairs nevarēja darīt. Seils izvilka ieroci un nomērķēja, viņa acis iepletās, acu zīlītes bija mel­nākas kā jebkad, gluži kā punkti acu baltumos.

Atskanēja divi nelieli trokšņi.

Alekss paskatījās lejā, domādams, ka ieraudzīs asi­nis. Bet tur nekā nebija. Viņš neko nejuta. Tad Seils sagrīļojās un nokrita uz muguras. Viņa krūtīs bija divi roboti caurumi.

Helikopters nosēdās tieši uzzīmētā krusta vidū. No tā izkāpa Jasens Gregorovičs.

Joprojām turot rokā ieroci, ar kuru tika nogalināts Herods Seils, viņš pienāca un noraudzījās līķī, paspe­rot to ar kurpes purngalu. Apmierināts viņš pamāja ar galvu un noglabāja ieroci. Viņš bija izslēdzis helikop­tera dzinēju, un milzīgais propellers aiz viņa lēnām apstājās. Alekss paspēra soli uz priekšu. Likās, ka Ja­sens viņu tikai tagad ierauga.

-   Jūs esat Jasens Gregorovičs, - sacīja Alekss.

Krievs pamāja ar galvu. Bija neiespējami iedomā­ties, kas notika viņa galvā. Skaidri zilās acis neizteica neko.

-   Kāpēc jūs viņu nogalinājāt? - Alekss jautāja.

-    Tādi bija man dotie norādījumi. - Gregorovičs runāja pilnīgi bez akcenta, lēni, prātīgi. - Viņš bija kļuvis par apgrūtinājumu. Šoreiz tā bija labākā izeja.

-   Bet ne labākā viņam.

Jasens paraustīja plecus.

-   Bet kā ar mani? - jautāja Alekss.

Krievs ar acīm pārskrēja Alekša stāvam, it kā novēr­tējot viņu. - Man nav nekādu norādījumu attiecībā uz tevi, - viņš sacīja.

-   Jūs negrasāties nogalināt arī mani?

-   Vai man ir kāda vajadzība to darīt?