Pērkondārds

-    Attiecībā uz Pērkondārdiem mēs jau esam izzi­ņojuši, ka aparātam ir briesmīgs defekts un ikviens, kurš to ieslēgs, var tikt nosists ar elektrisko strāvu. Valdībai, protams, tas ir apkaunojoši, bet visi datori tiek savākti, un tagad mēs tos likvidējam. Par laimi, Seils bija tik fanātisks un aparātus ieprogrammēja tā, ka baku vīrusu varēja palaist tikai ar premjerministra palīdzību Zinātnes muzejā. Tu paspēji šo peli izvest no ierindas, tāpēc pat tām pāris skolām, kuras pašas centās palaist savus datorus, nekas ļauns nenotika.

-   Bet varēja notikt, - Blants sacīja. - Mēs bijām iz­analizējuši pāris piemēru. Tie bija letāli. Ļaunāk pat par ieročiem, ko Irākā lietoja Līča karā.

-   Vai jūs zināt, kurš to piegādāja? - Alekss jautāja.

Blants ieklepojās. - Nē.

-   Zemūdene, kuru es redzēju, bija ķīniešu.

-    Tas noteikti neko nenozīmē. - Bija skaidri re­dzams, ka Blants nevēlas par to runāt. - Vari būt drošs, ka veiksim visu nepieciešamo izmeklēšanu…

-    Bet kā ar Jasenu Gregoroviču? - Alekss vaicāja.

Džonsas jaunkundze iejaucās sarunā. - Mēs esam slēguši ražotni Porttolonā, - viņa sacīja. - Lielāko daļu personāla esam jau arestējuši. Nelaimīgā kārtā nebi­jām spējīgi parunāt ne ar Nadju Volu, ne ar tev zināmo Ņirgas kungu.

-   Viņš nekad daudz nerunāja, - sacīja Alekss.

-   Tā bija laime, ka viņa lidmašīna ietriecās būvlau­kumā, - Džonsas jaunkundze turpināja. - Neviens vairs netika nogalināts. Bet attiecībā uz Jasenu es iedomājos, ka viņš pazudīs. Pēc tā, ko tu mums esi izstāstījis, ir skaidrs, ka viņš nestrādāja tieši pie Seila. Viņš strādāja to cilvēku labā, kuri sponsorēja Seilu… un es šaubos, vai tie būs ļoti apmierināti ar viņu. Ja­sens varbūt atrodas jau otrā pasaules malā. Bet kādu dienu, iespējams, mēs viņu atradīsim. Mēs nekad ne­pārtrauksim viņa meklēšanu.

Iestājās ilgs klusums. Likās, ka abi izlūki bija pa­teikuši visu, ko gribēja. Tomēr palika vēl viens jautā­jums, uz kuru neviens nevēlējās atbildēt.

-   Kas notiks ar mani? - Alekss iejautājās.

-   Tu atgriezīsies skolā, - Blants atteica.

Džonsas jaunkundze izņēma aploksni un iedeva to

Aleksam.

-   Čeks? - viņš pārjautāja.

-   Tā ir vēstule no ārsta par to, ka tu trīs nedēļas biji projām, jo biji saaukstējies. Ļoti smaga gripa. Un, ja kāds jautā, - viņš ir īsts ārsts. Tev nevajadzētu ne par ko uztraukties.

-    Tu turpināsi dzīvot sava tēvoča mājā, - Blants ierunājās. - Un saimniecības vadītāja Džekija tevi pie­skatīs. Tā arī mēs zināsim, kur tevi atrast, ja tu mums atkal ievajadzēsies.

Atkal ievajadzēsies. Šie vārdi Alekšu stindzināja vai­rāk nekā viss pārējais, kas ar viņu bija noticis pēdējās trīs nedēļās. - Jūs nerunājat nopietni, - Alekss sacīja.

-   Nē. - Blants paskatījās uz viņu gluži vienaldzīgi.

-   Tas nav manā garā - dzīt jokus.

-   Tu visu paveici ļoti labi, Aleks, - Džonsas jaunkun­dze teica, cenšoties izlīdzināt teikto. - Pats premjermi­nistrs lūdza nodot tev savu pateicību. Un galvenais ir tas, ka ir kāds tik noderīgs un jauns kā tu…

-   Un tik talantīgs kā tu… - Blants iestarpināja.

-   …ik pa laikam pieejams. Labāk nerunāsim par to tagad, - viņa turpināja. - Ja radīsies līdzīga situācija, iespējams, tad mums būs jāsazinās.

-  Jā. Protams. - Alekss paskatījās gan uz vienu, gan otru. Šie nebija cilvēki, kuri gatavi saņemt noliedzošu atbildi uz jautājumu. Patiesībā viņi nebija pievilcīgāki par Ņirgas kungu. - Vai varu iet? - viņš iejautājās.

-    Protams, vari, - Džonsas jaunkundze atbildēja.

-   Varbūt vēlies, lai tevi kāds aizved mājās?

-    Nē, paldies. - Alekss piecēlās. - Es pats atradīšu ceļu.

* * *

Tagad vajadzēja justies labāk. Iekāpis liftā, lai lais­tos lejā uz apakšējo stāvu, Alekss aptvēra, ka izglābis tūkstošiem skolēnu; viņš bija sakāvis Herodu Seilu un nebija nogalināts vai pat nopietni ievainots. Tad kāpēc viņš nejutās laimīgs? Atbilde bija vienkārša. Blants viņu bija tajā ievilcis. Un lielākā atšķirība starp viņu un Džeimsu Bondu nebija vecumu starpība. Jautā­jums bija par uzticību. Agrāk izlūki to darīja tāpēc, ka mīlēja savu zemi, tāpēc, ka ticēja tam, ko dara. Bet viņam nekad nav bijusi izvēle. Mūsdienās izlūkus ne­nodarbina. Viņi tiek izmantoti.

Alekss iznāca no ēkas nolūkā iet uz metro staciju, bet tad garām brauca taksometrs, un zēns to apturēja. Viņš bija pārāk noguris no sabiedriskā transporta. Viņš uzmeta acis taksometra vadītājam, kurš bija pārliecies pāri stūrei briesmīgā pašadītā vilnas jakā, un iekrita aizmugurējā sēdeklī.

-   Ceinijvoka, Celsi, - Alekss sacīja.

Taksometra vadītājs atgriezās. Viņam rokā bija

ierocis. Viņa seja bija bālāka, nekā Alekss to bija re­dzējis pēdējo reizi, un tajā atspoguļojās sāpes no divu ložu ievainojuma, bet - neiespējami - tas bija Herods Seils.

-   Ja pakustēsies, mazais, es tevi nogalināšu, - Seils sacīja. Viņa balss bija ļoti indīga. - Ja kaut ko mēģināsi darīt, es tevi nogalināšu. Sēdi mierīgi. Tu brauksi man līdzi.

Durvis aizvērās un automātiski aizslēdzās. Herods Seils aizgriezās un aizbrauca pa Liverpūles ielu tieši uz centru.