Pērkondārds

Tālu apakšā trīssimt cilvēku sastinguši un šokēti lū­kojās uz viņu. Tieši zem viņa vairāki sēdēja un dažiem no tiem bija trāpīts. Tur bija asinis un sasisti stikli. Tieši pāri zālei stiepās no zaļa stikla plāksnēm veidots tilts. Tur bija modīgs ziņojumu dēlis un tam priekšā tieši visam pa vidu - pagaidu paaugstinājums. Pirmo zēns ieraudzīja Pērkondārdu. Tad, neticēdams savām acīm, viņš manīja premjerministru stāvam ar atvērtu muti blakus Herodam Seilam.

Alekss karājās gaisā, šūpojoties izpletņa galā. No­krita pēdējais stikla gabals un atsitās pret terakota grīdu, un pēc brīža troksnis atbalsojās pa visu Aus­trumu zāli.

Pirmie reaģēja apsardzes vīri. Klusi un nemanāmi, kā tas piederas, viņi pēkšņi parādījās zem televīzijas kamerām, ierodoties no kolonnu aizmugures, skrienot pāri pa zaļo tiltu ar ieročiem rokās, kuras vēl pirms brīža bija tukšas. Alekss arī izvilka savu ieroci, kas bija aizbāzts aiz bikšu jostas. Varbūt viņam vajadzētu pa­skaidrot, kāpēc ir šeit, pirms premjerministrs un Seils aktivizēs Pērkondārdus. Bet viņš šaubījās. Sākumā šaut un pēc tam uzdot jautājumus kā sliktā filmā? Bet arī sliktās filmās dažreiz ir patiesība.

Viņš iztukšoja aptveri.

Lodes atbalsojās visā telpā pārsteidzošā skaļumā. Tagad ļaudis kliedza, žurnālisti knipsēja un knipsēja, domājot par izdevumu vākiem. Pirmā lode nekur ne­trāpīja. Otrā trāpīja premjerministram rokā, viņa pirksts bija tikai centimetra attālumā no peles. Trešā trāpīja pelei, sadragājot to gabalos. Ceturtā ietriecās elektriskajā slēdzī, sadragājot to un radot īssavieno­jumu. Seils bija nozudis, apņēmības pilns pats nospiest peli. Piektā un sestā lode trāpīja viņam.

Izšāvis pēdējo lodi, Alekss nometa ieroci, ļaujot tam norībēt uz grīdas, un pacēla rokas. Viņš iekšēji smē­jās, karājoties tur zem jumta ar izstieptām rokām. Bet vesels ducis ieroču jau bija nomērķēti uz viņu, un va­jadzēja parādīt, ka viņš vairs nav bruņots, lai tiem ne­vajadzētu šaut. Pat ja tā, viņš bija sasprindzis, gaidot, kad apsardzes vīri atklās uguni. Zēns pat iedomājās, kā ložu krusa ieurbjas viņā. Apsargiem Alekss šķita kāds neprātīgs terorists, kurš tikko bija nolaidies ar izpletni Zinātnes muzejā un sešreiz šāvis uz premjer­ministru. Tas bija viņu darbs - nogalināt. Tam viņi tika gatavoti.

Bet šāvieni neatskanēja. Visiem apsardzes vīriem bija radiouztvērēji uz ausīm, un pirmajā rindā Džonsas jaunkundze jau visu kontrolēja. Pirms brīža viņa bija pazinusi Alekšu un steidzami runāja savā piespraudē: Nešaut! Atkārtoju - nešaut! Gaidiet komandu!

Uz paaugstinājuma pelēku dūmu mutulis kāpa no salauztā, nederīgā Pērkondārda aizmugures. Divi dro­šības vīri piesteidzas pie premjerministra, kas bija saķēris plaukstas locītavu, no kuras pilēja asinis. Žur­nālisti sāka apbērt viņu ar jautājumiem. Fotoaparāti zibsnīja, televīzijas kameras arī pievērsa visu uzma­nību figūrai, kas karājās augstu virs galvām. Vairāki drošībnieki bija aizsteigušies noslēgt izejas, sekojot Džonsas jaunkundzes norādījumiem, bet Alans Blants pirmo reizi savā dzīvē izskatījās apjucis.

Bet no Heroda Seila vairs nebija ne vēsts. Seila rūp­nīcas galva bija divas reizes sašauts, bet kaut kādā veidā pazudis.

JASENS

-    Tu mazliet sabojāji dažas lietas, šaujot uz prem­jerministru, - sacīja Alans Blants. - Bet visā visumā tevi var apsveikt, Aleks. Tu ne tikai attaisnoji mūsu cerības. Tu izdarīji daudz vairāk.

Tas bija nākamās dienas pēcpusdienā, un Alekss sē­dēja Blanta kabinetā Royal & General ēkā Liverpūles ielā, brīnoties, kāpēc pēc visa, ko viņš bija izdarījis, MI6 vadītājs izteicās tik pieticīgi, it kā otršķirīgas vis­pārējas skolas direktors dotu pozitīvu atskaiti. Džon­sas jaunkundze sēdēja blakus. Alekss bija noraidījis viņas piedāvājumu paņemt piparmētru konfekti, kaut arī saprata, ka tas ir viss, uz ko varēja cerēt.

Viņa tagad ierunājās pirmo reizi, kopš Alekss bija ienācis telpā. - Tu vēlētos uzzināt par šo operāciju?

-   Protams…

Viņa paskatījās uz Blantu, kurš pamāja ar galvu.

-     Neceri izlasīt patiesību par visu avīzēs, - viņa iesāka. - Mēs laikrakstiem sniedzām oficiālu paziņo­jumu, un tas nozīmē, ka nevienam nav atļauts atspogu­ļot notikušo. Protams, šī ceremonija Zinātnes muzejā tika rādīta televīzijā, bet, par laimi, mēs pārtraucām pārraidi, pirms kameras paspēja nofilmēt tevi; neviens nezina, ka tas bija četrpadsmitgadīgs zēns, kurš radīja visu šo haosu.

-   Un mēs ceram to tā atstāt, - nomurmināja Blants.

-   Kāpēc? - Aleksam nepatika, kā tas skanēja.

Džonsas jaunkundze izlikās nedzirdam jautājumu.

- Protams, laikrakstiem kaut kas ir jāraksta, - viņa turpināja. - Stāsts, kuru mēs pasniedzām, ir tāds, ka Seilam uzbrukusi līdz šim nezināma teroristu organi­zācija un tagad viņš ir paslēpies.

-   Kur ir Seils? - Alekss iejautājās.

-   Nezinām. Bet mēs viņu atradīsim. Nav tādas vie­tas uz zemes, kur viņš varētu noslēpties no mums.

-   Labi, - Alekss šaubīgi novilka.