Pūķa ēna. Dārgumi

— Smalkas pasteļkrāsas, mīksti audumi. Cieši pieguļošs siluets… Ak, cik žēl man savas bagāžas! Es pavadīju tik ilgu laiku, izvēloties tērpus, un tagad viss ir iegrimis bezdibenīgā purvā. Bet visvairāk man ir žēl…

— Kažokāda, ja? — Affinata atkal pārtrauca. "Es dzirdēju, ka Kirfaronā pat apakšveļa ir izklāta ar kažokādu." Kā gan citādi var gulēt uz gultām no ledus? Tu nosalsi.

"Mēs esam vieni un tie paši cilvēki un guļam parastās gultās, bet dažreiz silta veļa nav lieka," es atzīmēju.

Meitene sāka mani kaitināt.

— Afij, nerunā muļķības! Nyera Marina domās, ka tu esi neizglītots un stulbs,” Grapa sarkastiski pasmaidīja.

Ir pienācis laiks vidējai māsai ar sašutumu raudzīties uz māsu.

Jā. Viens viens! Mačā starp vīnogu degošiem dzērieniem tika panākts neizšķirts.

Izlikos, ka tik tikko atturējos, lai neraudātu.

— Klāt. Man žēl dāvanas. Un jā, tur bija arī kažokādas. "Sudraba lapsa, melnā arktiskā lapsa," es meloju, cerot, ka šie vārdi viesmīlīgajiem saimniekiem neko neizteiks. Bet visdārgākā lieta, dāvana no Draklord, ir apmetnis no zelta hanurika. Viņa kažokādas mirdz kā uguns sniegpārslu dzirkstī…… — es nomirkšķināju viltus asaru, sajūtoties kā Oskara laureāts.

Šķiet, ka viņi man ticēja.

— Un spalvas šosezon ir modē! — Dīvainā kārtā to teica nevis Grapa, bet gan Afinata.

"Vai tāpēc jūs nozagāt ekoloģisko gaismu, ko Klaids man iedeva?" — māsa dusmīgi skatījās viņā.

— Es nenozagu jūsu eko gaismu! Cik reizes jūs varat to atkārtot? — Afija kliedza pielēca no krēsla un dusmu uzplūdā pagrieza putras šķīvi uz māsas apmales.

Mežonīgi smejoties, Meskalija sasita plaukstas, un es pārsteigumā sastingu. Tomēr…

— Afij, Grappa! Izkāp no galda! — Herese norūca, viņas asajiem vaigu kauliem kļuva sarkani.

— Marmelādes, vai jums nav kauns? Mums ir ciemiņi! — Ērls pakratīja trīskāršo zodu.

Meitenes pielēca un niknas izgāja no ēdamistabas. Ejot ārā, Affinata pagrūda savu vecāko māsu, un Grapa ar plecu atsitās pret durvju aili. Tomēr viņas izskats mani nepievīla;

Atlikusī Meškalia aizbāza muti ar saldumiem, kas bija bagātīgi klāti uz galda.

— Kali, vai tu esi paēdis brokastis? — Šerija sausi jautāja.

— Jā, mammu!

— Tad ej uz savu vietu.

Paklausīgā smaidošā briestā meitene pirms iziešanas noskūpstīja tēti uz vaiga un, paķērusi kaut kādu kliņģeri, arī aizgāja. Ērls mīlēja savu meitu, spriežot pēc viņa maigā skatiena.

"Audzināt meitas nav viegli," elpoja Herese. — Man tās ir ar raksturu. Pat Kali, lai gan viņa šķiet vienkārša.

Es tikai piekrītoši pamāju ar galvu.

— Un tas viss tāpēc, ka tu viņus sabojāji, mīļā. Jūs atļaujat visu, ko vēlaties, tāds ir rezultāts.

— Tas ir šova dēļ! Viņa ir noraizējusies, ka Klaids izvēlēsies Afiju,” pārmetoši sacīja Heresa.

— Ko mēs varam darīt? Līgavainis tik un tā izvēlēsies,” grāfs atmeta rokas.

Jau otro reizi pie galda izskanēja kāda Klaida vārds. Tāpēc viņš iedeva Grapai ekoloģisko gaismu, un viņa nolēma, ka Affinata to ir nozagusi. Viņa to varēja darīt, lai nokaitinātu savu māsu. Vai arī šeit ir kaut kas dziļāks? Spriežot pēc Zinborro pāra sarunas, abu vecākās meitas sasniegušas laulības vecumu. Bet, ja tas pats Klaids joprojām izvēlas starp viņiem, tad Grapai diez vai būs ko darīt.

Man bija ideja, kā dabūt cālītim barību, bet man būs vajadzīga Lizas palīdzība.

— Vai tu esi precējusies, Marina? — Heresa uzdeva jautājumu.

"Nē," es nolēmu neteikt, ka esmu atraitne.

— Varbūt tev ir līgavainis, Marina? — Ērls Zinboro jautāja.

"Vēl nē," es atbildēju, kļūstot piesardzīga.

— Cik skumji! — Ērls salika rokas.

— Tu paliksi uz svētkiem, dārgā? — Hērese pasmaidīja ar visviesmīlīgāko smaidu, kādu vien spēja.

— Ja jūs mani uzaicināsiet, es priecāšos! — ES atbildēju.

Man nebija skaidrs, cik sazvērnieciski viņa un viņas vīrs skatījās viens uz otru. Zinborro noteikti ir kaut ko izdomājis, bet vismaz es nesaindēšos līdz tam.

9. nodaļa. Skaistuma un pārliecības mācības

Pēc brokastīm bija laiks atpūtai. Herese atvainojās un atsaucās uz svarīgām lietām, kuras nevarēja atlikt. Es neuzstāju uz viņas kompāniju. Gluži pretēji, viņa teica, ka es vēlos atpūsties pēc grūta ceļojuma, un bija pirmā, kas atstāja ēdamistabu.

"Ja būs garlaicīgi, es nosūtīšu pie jums savas meitas, lai nebūtu garlaicīgi," ieteica mājas saimniece, un es nestrīdējos.

Patiesībā man bija savi plāni. Vispirms bija jāatrod barība cālītei.

Pēc brokastīm es jutos labāk. Reibonis pārgāja, un plankumi manu acu priekšā pārstāja lidot. Acīmredzot cukurs vienkārši nokritās, tas ir efekts. Dažreiz tas notiek ar mani.

Tiklīdz es aizgāju no ēdamistabas un nogriezos uz kāpnēm, kas ved uz otro stāvu, es apstājos un paskatījos apkārt. Jums pašam jāiemācās orientēties pilī. Šī zinātne man bieži palīdzēja, apmeklējot vīra draugu un partneru savrupmājas. Bet es nolēmu neiet uz savu vietu, man bija jāatrod Liza.