Pūķa ēna. Dārgumi

Aizgājusi līdz otrajam stāvam, kur atradās man ierādītās istabiņas, uzreiz atgriezos atpakaļ, bet, tiklīdz iegriezos koridorā, ieraudzīju Lizu. Erlessa viņu aizrādīja. Meitene ievilka galvu plecos un nodrebēja ar katru rādītājpirksta kustību, kas bija vērsta uz viņu.

Beidzot savu kaislīgo runu, kuru es nevarēju dzirdēt attāluma dēļ, Erlessa pamāja ar roku, un Liza aizvēra acis, gaidot sitienu. Par laimi, Vārna viņai nekad nesita, tikai aizsūtīja prom. Šņukstot un norijot asaras, Liza steidzās man pretī. Kad mēs satikāmies aiz stūra, viņa nodrebēja, it kā būtu redzējusi briesmoni, un tad satvēra sirdi.

— Ak, nyera, vai tas esi tu?

— Liza, kas noticis? Kāpēc Erlessa tevi rāja?

— Viss ir kārtībā, nyera. ES iešu.

"Lisa," es ieturēju ievērojamu pauzi, piesaistot uzmanību un pavēlēju: "Lūdzu, aizved mani uz manām kamerām." Man vajag tavu palīdzību. Vai jūs joprojām esat mana kalpone?

— Protams, nyera.

Kad bijām aiz aizslēgtajām durvīm, es atkal pagriezos pret kalponi:

— Tagad pastāsti, kas notika?

"Erlessa bija dusmīga, jo es jums pastāstīju par spoku."

— N-jā…

"Un par to, ka viņas meitas zaudēja ekofāru."

— Tas ir viss?

"Šķiet, ka tas tā ir… Es joprojām nesaprotu, ko es izdarīju nepareizi, godīgi sakot, bet Erlessa teica…" Liza atkal šņukstēja. "Erlessa teica… ka viņa mani atdos Nirfiem par prieku," asaras ritēja pār viņas vaigiem kā krusa.

— Kuš kuš! — es apskāvu meiteni. "Viss būs labi, es tev nedarīšu pāri!"

Es nolēmu aizsargāt šo meiteni par katru cenu. Viņa man kaut kā atgādināja manu pagātni, pirms es piekritu apprecēties ar Cvetkovu. Kautrīgi, tīri un naivi… Ticīgi cilvēki un sēro par netaisnību.

Tomēr vai kopš tā laika esmu tik ļoti mainījies? Nu tīrība un ticība cilvēkiem noteikti ir mazinājusies… Tagad man šķiet, ka mans upuris bija veltīgs. Es joprojām nezinu, kas īsti notika ar Vasiļinu, izņemot to, ka viņa atriebās Cvetkovam. Tiesa, ne es, bet Valečka. Pat ja viņš izdzīvotu, viņš, visticamāk, nepaliks neskarts. Bet tas nekādā gadījumā nekompensē to, ka es astoņus gadus pavadīju gultā ar ienaidnieku, un tagad esmu Dievs zina, kur. Turklāt ir liela varbūtība, ka es guļu komā, un viss notiekošais ir maldīgs absurds, tas ir pārāk neticami…

Vai visi upuri bija veltīgi?

— Nyera Marina, labāk bēg no šejienes, kamēr nav par vēlu. Es centīšos noorganizēt, lai jūs tiktu izlaists no vārtiem. Pat…es pat savu nevainību atdošu Juzekam, viņš tajā vakarā dežurē pie vārtiem. Viņš jau ilgu laiku ir mēģinājis stāties pret mani, bet…

— Klusi! Vai tu esi traks? — Es pat satvēru Lizu aiz pleciem un pakratīju viņu. — Nav upuru! Es izdomāju sev vēl vienu!

"Ja jūs zinātu, kādi ir šie Zinborro briesmīgie cilvēki!" Viņi pazīst viens otru ar Nirfeats. Draklordu nodeva arī Pūķa priekšteča derības. Kāpēc, jūsuprāt, viņi dzīvo tik labi un bagāti, kamēr lielākā daļa pierobežas zemju ir izpostītas?

Rūgtās asarās plīsdama, Liza sniedza informāciju, kas veidoja priekšstatu par pasauli. Viņai šķiet, ka es ceļoju un redzēju visu savām acīm, un es nez no kurienes uzrados pajūgā… Vai arī purvā, ja tic to vīriešu stāstiem.

— Mēs to izdomāsim. Mēs to izdomāsim. Un tad mēs aizbēgsim, ja vajadzēs, bet tikai kopā, labi?

Liza pat pārstāja elpot

— Kopā?

— Nu, kas vēl? — pasmaidīju un vēlreiz viņu apskāvu. "Es nezinu šīs daļas, es tūlīt pazudīšu un pazudīšu purvos, bet jūs esat vietējais." Tu man palīdzi, es tev palīdzēšu. Atbalstīsim viens otru. Tikai nesaki nevienam ne vārda.

— Nyera, aizvedīsi mani uz Kirfarongu? — manās milzīgajās acīs bija tik daudz cerību, ka es nevarēju viņai atteikt.

— Noteikti! Un mums jāgatavojas lēnām, tikai klusē!

— ES zvēru! Viņi mani nogalinās, es neteikšu ne vārda!

"Es ceru, ka viņi to nedarīs," es piemiedzu aci. "Tagad iesim un pārbaudīsim cāli."

Ekofarčiks sēdēja mierīgi, līdz mēs viņu saucām. Kad viņš bija pārliecināts, ka tie esam mēs, viņš iznāca un pat ļāva mums viņu paglaudīt. Viņš pagriezās, lai būtu ērtāk to saskrāpēt, izstiepa kaklu un pēc tam paņēma un knābāja Lizas garo bizi — viņa valkāja divus, uzmesta pāri krūtīm.

— Viņš ir izsalcis.

— Briesmīgi izsalcis!

Mēs abi nodrebējām, jo viņš pats pateica pēdējo daļu.

— Nyera, viņš runā! Tieši viņš!

— Tieši tā, Liza. Birdi, tu runā? Čau? — noskrāpēju spalvas zem knābja.

Bet čalīte izlikās, ka nekas nav noticis, nevēloties vairs ar mums komunicēt. Esmu sastapis runājošus papagaiļus ar pienācīgu vārdu krājumu. Varbūt šī būtne var darīt to pašu?

— Viņu noteikti vajag pabarot. Liza, aizved mani uz Grapu.

— Nyera… Es to neieteiktu. Erlīnai Grapai ir pretīgs raksturs. Viņa tevi tikai apbēdinās, un tad sūdzēsies mātei. Neatkarīgi no tā, kas notiek.

— Nekas nekas. Nu, man ir ideja, kā tam pieiet.

Māsu palātas atradās citā spārnā, kura logi vērsti uz saulaino dienvidu pusi. Tikai tagad sapratu, ka Baltajos kambaros saule gandrīz nekad neparādās, izņemot agru rītu guļamistabā, kuras logs ir vērsts uz austrumiem, bet dzīvojamā istaba skaidri skatās uz ziemeļiem.