Pūķa ēna. Dārgumi

— Kaut es zinātu vairāk. Bet Lunara bija ļoti neatlaidīga. Pirmo reizi viņa parādījās manā guļamistabā, nevis uz balkona. Es nedomāju, ka tas ir tikai tā.

— Mums būs jāpaskatās. Es mēģināšu, bet tikai tuvāk vakaram. Baidos, ja viņi mani ieraudzīs šajā vietā, jautājumu nebūs. Erlessa gulēja blakus šiem krūmiem, kad tika atrasts līķis. Kopš tā laika neviens nav mēģinājis tikt uz šo pagalma stūri. Viņi saka, ka spoks pieķersies un viss uzreiz kļūs satriekts.

— Kurš to saka? — saraucu pieri.

— Tātad šī ir… Nyera Heress. Bet jūsu dēļ es iešu. Un Nyera Lunara izturējās pret mani labi. Varbūt nepatikšanas nebūs.

— Nebūs! Lunara nav ļauna, viņa vienkārši ir ļoti nelaimīga,” es atbalstīju viņas impulsu. — Un Kheress to teica ar nolūku. Viņa kaut ko slēpj, esmu pārliecināts. Ērti! Ja jūs sākat šādas baumas, nav nepieciešams likt apsardzi.

Starp ne pārāk izglītotiem kalpiem un pat pasaulē, kur spoki ir diezgan realitāte, vienkāršs un efektīvs risinājums. Nešaubos, ka šis ir tikai šausmu stāsts pārlieku zinātkārajiem. Bet nez, ko Erlesa slēpj?

— Tava patiesība, nyera! Heress uz to ir spējīgs. Es aiziešu un tur visu kārtīgi apskatīšu.

— Es došos tev līdzi.

— Kur?

— Naktī pārmeklējiet krūmus. Vai vēl labāk, agri no rīta. Cikos Tu mēdz celties augšā?

"Arkli ceļas rītausmā, bet pagaidām visi rāpos uz ielas."

"Tad mēs dosimies tieši pirms rītausmas." Lai visu labi apskatītu pirmajos staros un aizmuktu, pirms kāds uz ielas parādās.

Man bija viena ideja, bet duļķainā galva apgrūtināja domāšanu, un es nolēmu to atlikt uz vēlāku laiku.

Rīts pagāja miglā tīts. Es kaut kā devos brokastīs, cīnoties ar vājumu un reiboni. Nācās cītīgi izlikties, ka viss ir kārtībā, lai gan drīzāk gribējās paslīdēt zem galda, nevis turēt taisnu muguru.

Grapa atkal izskatījās pieklājīgi, lai gan viņas kleita bija pārāk tumša rīta kleitai. Varbūt viņa to uzvilka speciāli?

Man nebija apetītes, un es vairāk sliecos uz dzeršanu. Sliktais zēns, kurš sēdēja man blakus, uzvedās uzsvērti pieklājīgi, un it kā nejauši pieskārās man ar celi zem galda. Man vajadzēja attālināties un klusībā dusmoties.

Ik pa brīdim viņš mēģināja uzsākt sarunu, bet es atbildēju vienzilbēs un nejauši, baidoties nonākt delikātā situācijā.

— Marina, šķiet, ka tu lidinies kaut kur tālu? — Vorona smaidot atzīmēja.

– Šonakt slikti gulēju. "Es ik pa laikam pamodos," es sūdzējos.

Pārsteidzoši, visi mani atstāja. Erlessa sāka sarunu ar Plokhišu par gaidāmajiem šoviem, bombardējot viņu ar jautājumiem, uz kuriem viesis atbildēja ar meistarīgu izvairību.

Diemžēl nekas interesants man neizklausījās, bet līdz pašām brokastu beigām es uztvēru Affinatas atklāti ļaunos skatienus uz mani. Šodien viņa netaisīja jokus un kopumā uzvedās klusi, bet es sevi nemaldināju. Protams, tas neiztiks bez jauna netīra trika. Meitene par upuri noteikti izvēlējās mani, nevis māsu.

Sasodīts, ko es viņai nodarīju?

— Marina, vai tu gribētu pastaigāties pēc brokastīm? — Grapa pēkšņi ierosināja.

Diez vai es varēšu iziet tik vēlamo pastaigu, bet es negribēju atteikties. Jā, un parādiet arī savu stāvokli.

"Ar prieku," es pasmaidīju.

Grapa neaicināja ne Affinatu, ne Miskaliju nākt mums līdzi, bet viņi nelūdza, un mēs devāmies kopā pastaigāties. Man pietika spēka iziet no pils, ejot kopsolī ar garo un garkājaino Erlīnu, bet uz zemās un platās lieveņa, vairāk kā terases, man reiba galva un nācās ķerties pie sienas.

"Šķiet, ka arī Afi ir uzrunājis jūs." Vai jūs kaut ko pievienojāt? — Grapai acumirklī radās aizdomas par māsas Grapas viltībām.

Viņa aizveda mani uz terases tālāko stūri un palīdzēja apsēsties.

"Jūs domājat, ka Afija saindēja manu ēdienu?" Viņa visu brokastu laiku uz mani skatījās tik nelaipni. Bet kāpēc?

— Manai māsai nepatīk viss, kas saistīts ar Lunāru. Un Gaero arī ir šausmīgi greizsirdīgs uz tevi.

— Kas?! — es biju pārsteigts.

"Nesaki man, ka jūs nepamanījāt, kā viņš lidinājās ap jums?" Grapa pasmīnēja.

— Jā, tas cirtas. Kā krauklis pār beigtu suni…” Es saviebju grimases, it kā no zobu sāpēm.

Sliktā Puiša uzmanība bija ļoti specifiska, un man bija lielas aizdomas, ka viņš zināja par zobenu. Žēl, ka es to īsti neslēpu pirms došanās prom, atstājot to tieši zem matrača. Dzirdēju, ka pēc statistikas šī ir viena no pirmajām vietām, kur laupītāji meklē vērtslietas. Ir muļķīgi uzskatīt, ka cilvēki šajā pasaulē ir strukturēti atšķirīgi.

Nirfeats ir tik ļoti puiši, un es negrasījos atdot viņu rokās tādu vērtību. Ierobežojumu atslēga neizklausās kā joks. Jums rūpīgi jāpārdomā, kur zobens būs visdrošākais.

Grapa sirsnīgi iesmējās par manu atbildi, un viņas smiekli lika man justies neomulīgi. Viņai labāk tā nesmieties, kad atnāks tas viņas Klaids. Neviens apģērbs nevar novērst šādus smieklus. Vai man viņai dot mājienu, ka dižciltīgajiem nieriem ir mistiski jāsmaida, nevis jāņirgājas kā kavalērijas zirgam, vai kā?

— Tu mani nogalināji, Marina! Un, kā jau teicu, tas ir uz vietas! — neapstājās Erlīna, kura man blakus kļuva daudz atraisītāka nekā vecāku un māsu klātbūtnē.