Pūķa ēna. Dārgumi

"Jā," es pasmaidīju un jautāju, izmantojot viņas pozitīvo attieksmi: "Grappa, vai jums ir bibliotēka?"

– Ēd. Un kāpēc tev to vajag? — viņa uzdeva jautājumu tik aizdomīgā tonī, it kā es censtos piekļūt visiem ģimenes noslēpumiem, un tajā pašā laikā valsts noslēpumiem.

"Jā, es gribēju pēc pastaigas apgulties, un, lai nebūtu garlaicīgi, es gribēju kaut ko izlasīt." Varbūt es varu pasnaust,” viņa nevainīgi pasmaidīja.

— Lasīt ir garlaicīgi! — Grapa kategoriski teica. — Tas nav darbs priekš nūjas.

"Tā melot arī ir garlaicīgi, un diez vai es varēšu pa dienu gulēt," es atspēkoju viņas vārdus.

— Jūs varat sapņot!

Apbrīnojami! Kāda niera cienīga nodarbošanās! Netraucē mani, esmu aizņemta — sapņoju! Viņa tik tikko atturējās no smiekliem un ar patiesu interesi jautāja:

— Un par ko tu sapņo?

Un tiešām, par ko sapņo vietējās meitenes? Varbūt šis noderēs.

"Par dažādām lietām," Erlīna paraustīja plecus. "Piemēram, par to, kāda nākotne sagaida Klaidu un mani."

Drūmums… Kāda tur nākotne? Kaut kas liecināja, ka Grapas sapņi varētu ļoti atšķirties no realitātes.

"Un man mājās bija daudz romānu meitenēm." Par mīlestību. Es vēlos, lai man tagad būtu viens šāds. Par skaistu attieksmi un prātu satriecošām sajūtām,” es sapņaini pasmaidīju, mēģinot pierunāt Erlīnu doties uz bibliotēku.

Bet tad viņa garīgi rāja sevi. Pēkšņi meitenes šeit nav ierasts lasīt, un kopumā lielā cieņā tiek turēti tikai reliģiski teksti. Ko darīt, ja tas darbojas pret mani?

— Par mīlestību? Hmm… Kaut kā pat neiedomājos par šo lasīt. Mamma saka, ka tas viss ir muļķības, ar kurām nevajadzētu mocīt galvu. Viņa ienāk bibliotēkā tikai tāpēc, lai pārliecinātos, ka tā ir labi iztīrīta. Bet tur ir Nyera Lunara grāmatas…” viņa šaubīgi sacīja. "Varbūt starp viņiem kaut kas būs."

— Lieliski! Paskatīsimies, kas tur ir? — izmantoju izdevību, sazvērnieciski noklusdama balsi. — Ziniet, šādās grāmatās patiesībā var atrast daudz noderīgu lietu.

— Un kas?

Es paskatījos apkārt, pārliecinoties, ka neviens mūs neklausa, un pieliecos pie Grapas:

— Piemēram, uzziniet vairāk par vīriešiem. Ne viss, protams, atbilst patiesībai no tā, ko viņi raksta, un tas ir tieši tas, ko māca dižciltīgajiem nieriem. Bet, kad tu lasi, tava sirds izlaiž sitienu un kūst,” es viņai sazvērnieciski piemiedzu aci.

Kurai meitenei nepatīk noslēpumi? Grappa nebija izņēmums.

Sākumā viņa nesaprata, bet tad tiešām saprata! Pat viņas bālā seja kļuva sārta.

— Marina, ejam ātri uz bibliotēku!

15. nodaļa. Dāvana no nevis dāvanas

Svaigā gaisā mana galva gandrīz pārstāja griezties. Vai varbūt drupačas, ko ēdu brokastīs, un entuziasms deva man enerģiju, bet es tiku līdz bibliotēkai gandrīz pilnībā nogurusi. Šķiet, ka gultas režīms vairs nebija vajadzīgs, un es labprāt būtu staigājis vēlreiz, bet es par to nerunāju ar Grapu.

Nyera Lunara grāmatas glabājās gandrīz plašās, bet kaut kā novārtā atstātās bibliotēkas tālākajā plauktā. Bija sajūta, ka cilvēki šeit ierodas reti. Grāmatu ir daudz, un arī uz tām ir putekļi.

Tikai tagad es sapratu, ka tikai brīnums man palīdzēja atvest Grapu uz šejieni. Atradu īsto ēsmu. Dažādu stipro dzērienu kolekcija grāfu interesē daudz vairāk nekā grāmatas. Erlessa ir aizņemta ar mājas darbiem, un Erlins kautrējas no lasīšanas, it kā tas būtu kaut kas nepiedienīgs. hmm…

– Šeit. Un Lunārai patika lasīt,” Grapa norādīja uz vienu no plauktiem.

Vienā mirklī tur bija trīsdesmit vai četrdesmit grāmatas, un pat dažām muguriņām bija nosaukumi, kas bija diezgan reti. Viena problēma, es nevarēju izlasīt ne vārda. Izrādījās tāpat kā ar šo piezīmi. Nē…

Kā var tik diskrēti noskaidrot, vai tas atrodas Kirfaronā vai nē?

Es zagšus paskatījos uz grāmatu muguriņām citos plauktos, bet vai nu nevarēju tās izlasīt, vai arī nosaukumu nebija vispār.

Grapa sāka braukt ar pirkstu gar muguriņām, skaļi lasot vienkāršus nosaukumus, piemēram, "Ledus rozes ērkšķi" vai "Izkausējiet sirdi caurspīdīga ledus krāsā". Smieklīgi, bet lakoniskie vāki ne par ko tādu neliecināja.

"Mans tumšais, tumšais kungs," Grapa izlasīja nākamo nosaukumu un izņēma grāmatu.

Atverot to nejauši izvēlētā lapā, viņa sāka lasīt skaļi, bet, kad viņa uzgāja ainu ar juteklisku skūpstu, viņa nosarka un apklusa, aizcirtdama grāmatu.

"Izvēlies," viņa nomurmināja, bet neatgrieza izvēlēto grāmatu savā vietā.

Izliekoties, ka domīgi lasu virsrakstus uz muguriņām, es izvilku pirmo, ko uzgāju:

— Es paņemšu šo.

— Lieliski. Ejam. Labāk, ka mūs šeit neviens neredz. Mamma noskaidros un pasūtīs sadedzināt Lunāras grāmatas,” viņa slēpa sējumu svārku krokās tik veikli, ka nevarēja saprast, ka viņa kaut ko nes un netur tikai audumu.

Mēs šķīrāmies otrā stāva koridorā. Es nogurusi kliboju uz savas istabas pusi, un Grapa gandrīz izlaida. Acīmredzot es ļoti gribēju izlasīt romānu.