Pūķa ēna. Dārgumi

Es biju galīgi nikns. Es ceru, ka viņam no mana sitiena izraisītāja vietā ir ne mazāks vai pat vairāk zilums. Es skaidri sasitu ar elkoni, man šķiet, ka pat dzirdēju čīkstēšanu. Taisns trīspunktnieks. Man vienkārši nebūtu to jānožēlo. Vīrišķais lepnums ir tāda lieta…

"Bet viņš paskatījās arī šeit," Liza atzina.

— Vai Gaero ienāca šajās kamerās?

— Jā. Es tikko gāju uz šejieni, bet redzēju, kā viņš ieiet iekšā un paslēpās kādā nišā. Viņa gaidīja, kamēr iznāks un tikai tad nolēma ienākt.

— Liza! Kur ir Pukliks? — pēkšņi atcerējos par eko gaismu.

Viņš joprojām nav mani saticis.

— Medītais aizlidoja un norija. Tagad ne ilgu laiku.

Es kliboju uz balkona, lai paskatītos ārā un tajā pašā laikā pārbaudītu, vai zobens ir savā vietā. Es gribēju cerēt, ka Bad Guy neatklās manu izcilo plānu.

Neatvēra. Aukla joprojām bija sasieta, un, ja to pavilka, varēja just zobena svaru.

— Liza. Rīt mums agri jāceļas. Vēlreiz pārrunāsim savus plānus un ejam gulēt.

Un tā viņi darīja. Pēc tam mēs iebarikādējāmies guļamistabā, un es laipni iedevu Lisai pusi no plašās gultas. Aizmigt no lietus skaļuma, es visu laiku domāju par neparastiem atslēgas zobeniem, kuru, kā izrādījās, bija vairāki. Un par vārdiem, ko Gaero teica par mani: “Svešais. Dīvaini. Ne no šīs pasaules…"

Un viņam ir taisnība! Nirfeat kaut kā zina par citām pasaulēm, bet pārsteidzoši mierīgi reaģē uz cilvēku parādīšanos no turienes. Bet tad izrādās, ka viņa stāsti par kāda Nirfeja izteiktajām prognozēm ir patiesi. Un pirmais no tiem ir par Vasiļinu. Nezināma iemesla dēļ šeit nokļuva arī mana māsa. Un, ja tā, mums viņa ir jāatrod neatkarīgi no tā. Bet vispirms jums ir jāizkļūst no Nirfeats un Zinborro skavām.

Tiklīdz es beidzot aizmigu, es viņu ieraudzīju…

Izšķiroša bija tā seja, kuru Vasiļina pēdējo reizi sauca par Nazi. Un es gribēju paskatīties uz viņu. Un man arī gribējās apskaut, pieglausties un atpūsties. Ticēt ilūzijai, ka viņam blakus esmu drošībā…

"Tas esi tu…" Es pastiepu roku, lai pieskartos viņa vaigam, bet nez kāpēc nevarēju.

Es vienkārši nevarēju to sasniegt.

"Marina, es tevi noteikti atradīšu, lai kur jūs atrastos," viņš teica.

— Esmu pie Zinborro. Erlings Zinborro Torisvenas pierobežā. Pilī! Bet es plānoju bēgt. "Es došos uz Drakendortu," es steidzos izpļāpāt, sperot soli tuvāk.

Un tomēr attālums mūs šķīra. Kā tā? Galu galā tas ir tikai solis. Un svešinieks neatkāpās. Tas stāv un nekustas.

— Kāds ir tavs vārds? Nazis? Vai tas ir tavs vārds? — Es paspēru vēl dažus soļus.

Bet vīrietis, šķiet, mani nedzird. Viņš kā traks atkārtoja:

— Es to atradīšu. Es noteikti atradīšu!

— Vai tu pazīsti Vasiļinu? Viņa ir mana māsa!

— Es to atradīšu. ES tevi atradīšu!

Mēģināju pietuvoties, bet atšķirībā no iepriekšējiem sapņiem nekas neizdevās: ne tuvoties, ne pieskarties, ne runāt. Jā, un situācija apkārt netika novērota. Tikai kāds gaismas plankums, šķiet, ka visa pārējā nav. Un pats satraucošākais bija tas, ka nebija nojauta par notiekošo realitāti…

— Viss nepareizi! Tas neesmu es! Es šodien nepieskāros zobenam! — nez kāpēc sāka aizbildināties. — Vai tu mani dzirdi? — Es turpināju paātrināt savu tempu, līdz sāku skriet.

Bija grūti pārvietoties. Man bija jāpārvar pretestība, taču neatkarīgi no tā, cik ātri es kustējos, es nebiju ne par metru tuvāk mērķim.

"Es atradīšu… es atradīšu…" vīrietis kaut kur paskatījās man cauri.

Likās, ka es viņam neeksistētu!

Sapratusi, ka viss ir velti, es apstājos, smagi elpodama, un vīrietis, kuru pazinu tikai no sapņiem, bet kurš šķita tik svarīgs, turpināja attālināties, kaut arī stāvēja uz vietas. Tas aizgāja kā stulbs specefekts un pazuda ar kādu asu, čīkstošu skaņu.

Es pamodos ar rāvienu un piecēlos sēdus gultā. Es domāju, ka es kaut ko dzirdēju?

Guļamistabas logā iekļuva tumša ēna — speciāli atstājām vērtni vaļā, tikai aizsedzām, lai nelīst lietus.

"Nebaidieties, tas esmu es," viņi teica ekofaram raksturīgajā balsī.

Ēna satricināja sevi un ieguva krāšņākas aprises. Ar pirkstu šķielēšanu es aizdedzināju vienu no bumbiņām un pārliecinājos, ka nemaldos. Uz palodzes sēdēja sapuvis cālītis.

— Puhlik!

— Es tā esmu. Kamēr lija lietus, es apsēdos kokā. Lidot lietū joprojām ir prieks, viņš kurnēja.

"Es biju noraizējies," viņa pārmetoši atzīmēja.

"Bet es esmu pilns," cālis veikli deva mājienu, ka ir paglābis mani no cita veida raizēm.

Un tas ir pareizi.

— A? Kas? Kas tur ir? — miegainā Liza pacēla.

"Tas ir labi, Pukhlik ir atgriezies," es viņu nomierināju un piecēlos.

Piegāju pie loga un paskatījos ārā. Lietus bija gandrīz mitējies, tikai pilēja no jumta, no koku zariem un citām vietām. Bija patīkama mitruma un zaļuma smarža, un es nodrebēju no vēsuma. Un zem čaļas uz palodzes jau bija iztecējusi vesela peļķe. Laikam patversme izrādījās tik tāda. Par spīti iebildumiem viņa ietina viņu Lizas atnestajā dvielī un ievietoja vannasistabā no dažādām lupatām sataisītā ligzdā. Par laimi tur bija daudz siltāks nekā ārā.

"Es vairs neredzu jēgu gulēt." "Rītausma ir uzlauzta," es atzīmēju. — Gatavosimies doties ceļā.