Pūķa ēna. Dārgumi

— Liza, kāp zirgā. Pabrauksim vēl nedaudz, lai palielinātu distanci, un tad atlaidīsim.

Tā mēs arī izdarījām. Es iekāpu seglos ar Pūku rokās, un Liza apsēdās uz rumpja ar piederumiem. Apbraukājuši to pašu meža pleķīti pie dīķa, kas mūs pasargāja no skata no ceļa un no pils, mēs atkal apstājāmies. Es nokāpu no zirga un ātri pārģērbos, novilkot apzināti spilgto apmetni un galvassegu, kurā Nyeram bija ierasts izjāt. Viņa palika vienkāršā melnā jakā un paslēpa matus zem neizskatīgas galvassegas. Lūk.

Es negribēju šķirties no kumelītes, es būtu nobraucis vēl pāris stundas, bet nē. Tas ir pārāk pamanāms, un te aiz meža kalnā vairs nav miglas. To var viegli nokopēt no pils.

Metot grožus, es raudu, nobiedējot kucīti. Viņa iesita viņai pa gurni ar zaru. Viņa, atspēkojoties no šādas neuzmanīgas izturēšanās, skrēja uz austrumu ceļa pusi, bet drīz vien apstājās un pagriezās uz pretējo ezera krastu, kur sāka ganīties. Mēs to visu atzīmējām jau ceļā. Steidzoties tikt prom, viņi šad un tad atskatījās.

— Nu labi! — Liza izdvesa. — Ak, ieguva! Mani satricina, zobi jau klab! — viņa atzinās.

— Baisi?

— Uz aknām! Tagad es nevaru atgriezties pilī. Erlessa to atdos Nirfeats, kā viņa draudēja.

— Viņš nepadosies. Ejam ātri! — Pukhliku pārtvēru ērtāk, bet, jāatzīst, es pats ne tuvu nebiju tik mierīgs, kā gribēju likties.

Tik garos pārgājienos vēl nebiju devies. Cvetkovs ar šāda veida izklaidi nepraktizēja, tāpēc piecpadsmit tūkstoši soļu iepirkšanās laikā ir mana robeža. Bet es neesmu pārliecināts, ka es varētu izturēt šādu pāreju pat uz zirga. Ir naivi uzskatīt, ka tā ir vienkārša lieta.

Bet, kā saka, liels ceļojums sākas ar mazu soli, un mēs ar Lizu rūpīgi mērojām putekļaino ceļu. Vairākas reizes nācās ienirt ceļmalas krūmos, palaižot garām retus pretimbraucējus, kurus Pukliks pamanīja, pirms paspējām brīdināt. Ecofar atradās manā aizmugurē, ērti sēdēdams uz pašmāju mugursomas, kuru Liza dabūja rokās.

Pārsvarā sastapāmies ar zemniekiem, bet kādu dienu jātnieks pilnā ātrumā aizskrēja garām uz dienvidiem. Paldies Dievam, es dzirdēju pakavu klabināšanu no eko lukturiem vēl pirms paguvu to apskatīt. Paspējām noslēpties ceļmalas grāvī, sausā un aizaugušā ar kaut kādu zāli, līdzīgi kā jaunspalvu zālei. Viņi apgūlās seklā kanālā, apskaujot zemi

Šeit es priecājos, ka mēs neesam zirga mugurā. Jūs nevarat paslēpt veselu zirgu nožēlojamos krūmos un bedrēs.

"Es ceru, ka tas nav mūs vajāts?" — es nočukstēju, kad zirga klabināšana kļuva attālāka.

Liza uzmanīgi piecēlās un pieskatīja jātnieku.

"Es īsti uz viņu neskatījos, bet šķiet, ka tas ir Gevors, Zinborro sakarnieks…" viņa satraucās.

"Viņš ir," Pukhlik apstiprināja viņas vārdus.

— Vai Gevors ir sakari? — pārsteigta jautāju.

Man likās, ka viņš ir grāfa burvis vai burvis. Galu galā viņš bija tas, kurš vakar pastaigas laikā izmantoja amuletu, lai aizbaidītu pūķi. Šķiet, ka tāds kā viņš nevarēs strādāt par pastnieku.

— Kad grāfam steidzami jānodod ziņa nirfiem, viņš nosūta Gevoru uz robežu ar Bērštonu. Ak, un viņš ir dusmīgs! — Liza atriebīgi pasmīnēja.

"Man nepatīk grāfa steidzamā vēlme sazināties ar Nirfeats…" arī es satraucos.

Man ir lielas aizdomas, kas varētu izraisīt šo steidzamību.

No otras puses, kamēr ziņnesis nokļūst vietā, kamēr vēstule tiek piegādāta… Varbūt mums būs laiks tikt līdz robežai ar Drakendortu? Šķiet, ka viens nav tik tālu no otra.

— Izrādās, ka šis tavs Gevors strādā arī par pastnieku? Vai visā pilī nebija neviena vienkāršāka? — Es biju pārsteigts.

— Nē! — Liza iesmējās. — Viņš nenēsā vēstules. Viņam ir īpašs amulets, lai runātu ar nirfiem no attāluma.

— Amulets… — nebija grūti uzminēt. — Kāpēc viņam tad jālec uz robežu? Kāpēc gan nerunāt tieši no pils?

“Viņi to darīja, bet tikai tad, kad parādījās jauns draklords, Limita maģija to vairs nepieļauj.

— Interesanti… Kur pazuda vecais dralords? — es jautāju aiz dīkstāves.

20. nodaļa. Argumenti: pēdējais un ne tikai

Bija nežēlīgi karsts, un mēs iegriezāmies nelielā birzītē, lai atvilktu elpu, sagaidītu sauli un parunātos.

"Nu, jūs te pļāpāt, es pārbaudīšu apkārtni, tajā pašā laikā izstiepšu spārnus un paēdīšu," brīvprātīgi pieteicās Puhliks. — Negaidi, ja kas notiks. Es tevi panākšu.

— Labi. Tikai esi uzmanīgs,” viņa atlaida eko gaismu un atviegloti nopūtās.

Lai arī cālis bija viegls, tikai pāris kilogramus smags, tomēr bija manāms nest. Ne velti tūristi tik rūpīgi sadala savu bagāžu, dodoties garos ceļojumos.

"Bijušā draklora Torisvena vārds bija Valds Smaragds," Liza sāka stāstīt.

Bērza mizas kasti, kurā nesa savu bagāžu, viņa nolika uz zemes un, apsēdusies uz nokrituša koka stumbra, izstiepa kājas.

— Vai viņš varētu lidot arī kā pūķis? — jautāju, apsēžos viņam blakus un izņēmu no pils paķertu ūdens kolbu.

— Noteikti! Visi dralordi var.

— Kas viņš par pūķi bija?

— Smaragds, kā pienākas. Pūķa Smaragda gars tiek nodots valdošajam drakelordam Torisvenam. Pūķi iekšienē nemainās. Gara nesēji mainās,” skaidroja Liza.

Šķiet, ka viss ir skaidrs, bet tas arī nav skaidrs. Nu labi, ar laiku sapratīšu.