Pūķa ēna. Dārgumi

— Nirfa? “Es čukstus jautāju, kad komanda brauca garām.

— Nē. Vairāk kā Crooked Ass cilvēki.

— PVO?

"Mums šeit ir laupītājs." Viņi to sauc par līku muguru. Es jums teicu, ka šim sārtam nav iztēles.

Tiklīdz laupītāji pazuda, steidzīgi savācām mantas un steidzāmies tikt prom. Pirms tumsas bija vērts aizbraukt pēc iespējas tālāk un atrast nakšņošanas vietu. Īsi pirms sasniedzām Austrumu maģistrāli, kas ved gar Berštonas robežu uz Drakendortu, Puhliks mūs panāca.

— Tu esi tālu noslīcis. Kaut kā neaprēķināju spēku — eko-priekšējais lukturis nokrita uz manas mugursomas.

— Vai jūs redzējāt kaut ko aizdomīgu? — Liza jautāja.

— Jā. Es ar nolūku atgriezos mazliet atpakaļ. Ziņas ir tik un tā, viņi jau tevi meklē. Pagaidām patiesība ir tāda, ka tika atklāts tikai zirgs, un cilvēki tika nosūtīti ap pils nomalēm un austrumiem uz mežu.

"Kur tiek iegūta kapitsa," Liza paskaidroja.

"Tātad mūsu plāns darbojās." Viņi tērēs laiku, mēģinot pārbaudīt nepareizo virzienu. Bet drīz saulriets. Mums ir jāizdomā droša vieta, kur pavadīt nakti, pirms kļūst tumšs.

Es paskatījos apkārt. Pa kreisi no ceļa pletās mežs, pa labi pletās bezgalīgs klajums, un tikai pie apvāršņa bija redzami mežaini pakalni.

— Kas tur ir? — jautāju Lizai.

"Es šeit neesmu bijis, bet zinu, ka tālāk aiz kalniem ir Bērštona." No turienes, saka, viss nāk,” kalpone nodrebēja.

Man nemaz nepatika viņas vārdi.

— Un visādas lietas, kas tas ir? — uzmanīgi noskaidroju.

— Visādas Nirfeat radības. Vargs, piemēram. Vai ratuļi. Viņi saka, ka uz šosejas viņu ir pietiekami daudz.

Ja es varētu aptuveni iedomāties, kas ir wargs, tad daži ratuļi man neko neteica, bet es pat negribēju jautāt. Jo mazāk jūs zināt, jo labāk gulējat.

— Lieliski… Žēl, ka es par to neuzzināju agrāk.

— Un tad ko?

"Tad mums vajadzētu doties uz ziemeļiem meklēt jūsu draklordu."

Mēs apstājāmies pa nakti kādā pamestā ciematā. Izvēlējāmies nevis tālāko māju, bet tuvāk centram. Palūdzu Pukļikam pārbaudīt, vai tur neviena nav. Salīdzinoši neskarts, ilgu laiku stāvējis tukšs. Durvis bija vaļā, iekšā viss apgriezts kājām gaisā. Šeit noteikti notika kaut kas slikts, bet es izvēlējos par to nedomāt.

Pat riskējām iekurt ugunskuru un vārīt putru, ko vārījām ar desu. Pēc tam sākām gatavoties vakaram. Viņi aizvēra slēģus, aizskrūvēja durvis un aizbarikādēja logus un durvis ar visu, ko vien varēja, jūtoties samērā droši, un tad devās gulēt.

Iepriekš es nekad nebūtu gulējusi uz kāda cita gultas, kas, kas zina, cik ilgi stāvēja tukšā mājā, bet tagad vairs nebija laika dižoties. Viņi vienkārši pārbaudīja matračus, kas bija iepriekš pildīti ar salmiem, lai pārliecinātos, ka tur nav peles.

Aizmigu uzreiz, gan agrā celšanās, gan grūtā diena darīja savu. Man šausmīgi sāpēja kājas, gribējās iebāzt baseinā ar aukstu ūdeni, bet krājumi pietika tikai rītdienas pastaigu dienai. Tāpēc man par to pagaidām nācās aizmirst.

Es nezinu, kas mani pamodināja, bet es pamodos kā no grūdiena. Bija tumšs, mēs neuzdrošinājāmies naktī ieslēgt gaismu, tumsu kliedēja dīvains spīdums no ārpuses caur saraustītajiem slēģiem. Liza nemierīgi mētājās pa gultu un klusi vaidēja. Arī Pufijs gulēja, svilpodams un nemierīgi raustījās. Un pēkšņi es jutos tik skumji un slikti, ka jutos kā cilpā.

Atgulieties… Saritinieties, pievelciet ceļus līdz zodam un gaudot…

Gandrīz pabeidzu savu plānu, kad pēkšņi sapratu, ka arī no mana krūtīm plūst blāva gaisma. Viņa izvilka maisu, kas karājās uz auklas. Es paslēpu tajā Lunara gredzenu, nolemjot, ka nav vērts piesaistīt uzmanību ar kādu rotaslietu klātbūtni. Tas bija tas, kas spīdēja.

Kā pēc kaprīzes viņa to izņēma un pavilka uz pirksta. Ovālais akmens uzreiz spīdēja spožāk, izgaismojot mazo istabu ar bālu gaismu, un man kaut kā uzreiz palika labāk…

— A! — Liza uzlēca uz gultas, mirkšķinot acis. Beidzot viņa koncentrējās uz mani: "Kas tas ir, nyera?"

"Man nav ne jausmas…" Es lēnām piegāju pie loga, kuram nebija stikla, un paskatījos pa spraugu starp slēģiem.

Ārā, kur vien vien varēja aizsniegt acs, lidoja blāvas, nāvīgi baltas gaismas kluči. Tās nepavisam nebija līdzīgas siltajām zelta bumbiņām, ko Zinborro izmantoja apgaismojumam. Tiem kustoties, puduri izstiepās kā ziepju burbuļi un, apstājās, atkal ieguva sfērisku formu.

It kā nojaušot manu tuvošanos, vairāki uzreiz pavirzījās uz manu pusi, tajā pašā laikā gredzens pirkstā spoži liesmoja, un it kā uzpūta salna svaigums, iztīrīdams smadzenes.

— Nyera! Nyera, kas ir aiz loga? — Liza pieskrēja pie manis un arī paskatījās ārā pa plaisu. — Mammītes… Esam beiguši! Beigas! Tas pats…

21. nodaļa. Ceļošanas briesmas

Pretēji Lisas bailēm mēs izdzīvojām līdz rītam. Tiesa, abi neguva pietiekami daudz. Viņi nevarēja aizvērt acis no šausmām. Tā viņi sēdēja apskāvienos līdz rītausmai, vērojot baltā akmens uzplaiksnījumus Lunaras gredzenā. Bet Puhliks pat nepamodās, un man šķita, ka tas viņam nebija parasts sapnis.