Pūķa ēna. Dārgumi

Pēc mazgāšanas viņi man iedeva garu kreklu, kas sniedzās līdz pirkstiem un aizveda mani atpakaļ. Tad atnāca cita kalpone, rūpīgi apskatīja manus nobrāztos augšstilbus un iedeva vairākas burciņas ar ziedēm:

— Tas ir paredzēts nobrāzumiem, sasitumiem un berzēm. Ieziest reizi divās stundās,” viņa man parādīja brūnu ziedi ar ne pārāk patīkamu smaržu.

— No kā tas ir veidots?

— Manoclus tauku un milzu dēles ekstrakts. "Viss sadzīs vienā dienā," sieviete apsolīja un pasniedza man vēl vienu lielāku burciņu: "Šis ir augu un ziedlapiņu maisījums ķermenim, tas ir sejai." Tu esi nepieņemami iedegusi, nyers. Tas atvieglos apsārtumu un padarīs ādu mīkstāku.

Mana gaišā āda patiešām ir ne tikai iedegusi, bet arī apdegusi! Deguns jau lobījās un draudēja nolobīties.

Bez sirdsapziņas šķipsnām sieviete satvēra manas basās kājas. Viņa juta, jūtot nepilnības. Tad viņa man pasniedza vēl vienu mazu pudelīti un pārmeta:

— Lūk, tas ir kājām. Tavas kājas izskatās kā parastam cilvēkam, kurš nezināja kurpes!

Protams, viņa to noraidīja, taču ceļojums tiešām nebija vislabākajā iespaidā uz maniem pārgājieniem nepieradušajiem papēžiem, un šeit nebija arī līmējošā apmetuma. Vispār es nolēmu neignorēt vietējo kosmētiku.

Pastāstījusi par smērēšanas un berzes mērķi, sieviete aizgāja, un es ar pārsteigumu atklāju, ka pēc viņas pieskāriena uz manām kājām nav palikušas ādas klepus… Maģija?!

Izrādījās, ka pie manis bija viesojies dziednieks. Un, ja tā, es sāku smērēt visus produktus uz savas ādas, un es nekādā gadījumā negatavojos ballei parīt. Ja rodas iespēja skriet vēlreiz, tad man pēc iespējas jāatbrīvojas no lieka diskomforta.

Man pašaprūpe vienmēr ir bijusi kaut kas līdzīgs meditācijai, tas palīdzēja novērst uzmanību no sliktām domām un būt apņēmības pārņemtam dzīvot nākamo dienu un darīt visu iespējamo… Iepriekš māsas meklējumos, tagad lai pēc iespējas ātrāk satiktos ar Vasiļinu.

Un pret vakaru atnāca Gaero. Kad aiz viņa aizvērās durvis, atstājot mūs vienus vienā mazā istabiņā, kļuva pavisam neomulīgi. Īpaši akūti apzinājos, ka ģērbjos tikai brīvā, garā lina krekliņā vai ko līdzīgu.

Nirfīts klusēdams skatījās uz mani, iespējams, trīs minūtes. Es arī klusēju. Es neredzēju jēgu viņam kaut ko stāstīt, un viss mans nestabilais garīgais līdzsvars, kas iegūts ar grūtībām, sabruka. Un pie visa bija vainīgs viņa skatiens. Tādus skatus esmu redzējis ne reizi vien. Cvetkovs uz mani paskatījās tikpat uzmācīgi. Es redzēju tādus vīriešu skatienus, kad nācām kopā uz pieņemšanām un ballītēm: alkatīgi, izslāpuši, izģērbušies…

Nekromants izskatījās tā, it kā pēc mirkļa viņš man uzbruktu, un tad maz ticams, ka kaut kas mani izglābs.

Neuzbruka. Es savaldījos.

— Vai pastāstīsi, kur paslēpi zobenu? — viņš sausi jautāja un pat novērsās.

— Kādu vēl zobenu? — Es izlikos, ka nesaprotu.

— Neuzvedies kā idiots! — viņš kliedza. "Tu noteikti viņu atvedi uz pili." Pastāsti man, kur tu to paslēpi? Un neuzdrošinies melot.

Viņa jautājums radīja cerību, ka Liza nav pieķerta un viņai izdevies nokļūt Drakendortā.

"Man tāda nav," es nemeloju ne kripatiņas.

"Man ir liela vēlme meklēt." Un, ticiet man, es pārmeklēšu pat visslēptākos nostūrus, — nekromants ļauni pasmīnēja.

Spriežot pēc izskata, Bad Guy nerunāja par stūriem šajā mazajā telpā, un man palika slikti. Ar grūtībām norijot siekalas, kas no bailēm bija kļuvušas viskozas, es atkārtoju:

– Šeit nav zobena.

— Kur viņš ir? — Gaero gāja man pretī.

— Es nezinu.

Es tiešām nezinu. Es nezinu, kur tagad atrodas Liza.

Nekromants gāja man garām un apstājās pie loga. Paskatījās ārā. Tad viņš man pamāja:

— Nāc šurp un paskaties. Varbūt tu kādu atpazīsi,” viņš rūgti pasmaidīja.

Manās krūtīs kaut kas iegrima. Uzmanīgi, it kā baidīdamies uzkāpt uz izkaisītām pogām, es piegāju pie loga. Bet, tiklīdz viņa paskatījās ārā, viņa atlēca, atkāpās un, uzkāpusi uz garas apmales, gandrīz nokrita. Viņa ar grūtībām turējās, pēdējā brīdī satverot gultas galvgali. Viņa apsēdās.

“K-k-kas tas ir…” mēle no šausmām nepaklausīja, un žoklis trīcēja.

Logu rāmja otrā pusē smīnēja divi līķi. Divi staigājoši mirušie virzījās uz logu tieši tajā brīdī, kad es paskatījos ārā. Tikai mirklis, bet man izdevās ieraudzīt izkropļotas sejas, sastingušas acis, izvirzītas mēles… un raksturīgas svītras uz kakliem, kuras ieraugot uzreiz prātā ienāca jēdziens “žņaugšanas vaga”. Neskaitāmu detektīvu skatīšanās rezultāts neviļus palika atmiņā.

— Vai jūs neatpazīstat vecas paziņas? — jautāja Plohish. — Viņi tevi atveda uz šejieni.

Nebija iespējams neatpazīt Buku un Smirdīgo. Pārāk krāsains pāris. Un nebija jēgas liegt mūsu iepazīšanos.

— Kas ar viņiem noticis? “Es pamirkšķināju pret savu gribu, un pār maniem vaigiem tecēja asaras.

Jā, man viņus bija žēl! Šie divi man neko sliktu nenodarīja, viņi vienkārši zaudēja dzīvību, jo pazina mani.

"Viņi tika pratināti un pēc tam pakārti." Un tad es viņus vēlreiz nopratināju. Mirušie nemelo, vai zini?

Man palika slikta dūša. Mana galva sāka griezties, un Gaero turpināja: