Pūķa ēna. Dārgumi

Mēs ar Vasiļinu saskatījāmies, vārds mums neko neizteica.

— Aniora… Tā ir tava Ēna? “Regs pirmais saprata.

— Jā. Viņa nomira, glābjot mani pirms astoņiem gadiem. Pateicoties viņai, es varēju slēgt Kirfarongu. Pēc tam es identificēju un nežēlīgi iznīcināju visus Nirfeats, kuri uzdrošinājās ienākt mūsu teritorijā no Torisvenas, un viņu līdzdalībniekus. Kaut kā izdzīvoju šos gadus bez Ēnas, bet pārvērtības man kļūst arvien grūtākas…

— Kā tas notika? — Reginhards jautāja. — Kas notika ar Anioru?

"Tam nav nozīmes," draklords Kirfarongs savilkās, it kā sāpot. "Pietiek zināt, ka es viņu neizglābu." Bet šodien es nepārvarēju Pūķa grēdu, lai runātu par savu kaunu. Viens no K'ha-ter — tiem, kas runā ar ledu un ūdeni, senākais, dzīvojot kā vientuļnieks, nosūtīja sūtni. Pirms dažām dienām ar viņu sazinājās viņas mazmazmeita. Precīzāk, tāda meitene kā viņa. Un uz tevi, Nyera Vasiļina.

“Varbūt, ja padalīsies ar mums, tu jutīsies labāk…” Reginhards teikuma vidū pārtrauca un atkal atkāpās sevī.

— Atnāca arī otrais? — Vasiļina klusi ierosināja.

Viņa gandrīz nedzirdami nomurmināja, bet es viņu dzirdēju un saprotoši uzsmaidīju viņai. Būtu smieklīgi, ja gan safīra, gan dzintara pūķi parādītos vienā un tajā pašā dienā. Vienkārša savienojumu atjaunošana.

"Kāds tikko izlauzās cauri barjerai Torisvena pusē!" — Deimants atbildēja uz mūsu jautājošiem skatieniem.

Joprojām nav dzintara, bet kurš tad? Un arī no manas robežas!

— Kas tas ir, Reg? Ko tas nozīmē, Eiren? — Vasiļina uztraucās un tūdaļ, elsodama, pielika plaukstu pie vēdera.

— Regs deva atļauju tikai man. "Es nevaru to atdot kādam citam," es atbildēju godīgi, bet kāpēc tas kļuva tik neērti, it kā es būtu pazaudējis pieliekamā atslēgas ar ievārījumu, un tagad ziņoju savam māte…

"Vēl būtu! Kāds ieradās no robežas, ko es kontrolēju, bet es nevarēju aizmigt vai domāt par to. Lūk, tev draklords…” Smaragds pievienoja ugunij viegli uzliesmojošu maisījumu.

— Neuztraucies, dārgais. Tie nav nirfetes,” Regs satvēra sievas roku. — Man jāiet ārā.

Deimants piecēlās un šaubīgi paskatījās uz mums. Bija skaidrs, ka viņš nevēlas atstāt savu sievu mūsu sabiedrībā. Arī Safīrs uzlēca:

"Es zvēru, ka nekaitēšu ne tavai mājai, ne ēnai, ne nevienai dzīvai dvēselei." Es apsolu aizsargāt Dortholu un tās iedzīvotājus kā savējos! — viņš ar zināmu patosu teica.

— Lai tā būtu! — Reginhards pamāja, pieņemdams zvērestu.

Viņš tikai īsi uzmeta man skatienu, un es aizvēru acis, apsolīdamās pieskatīt pili, lai gan man vajadzēja iet viņam līdzi. Taču Regs man ticēja, jo reiz es jau biju iestājies, lai aizstāvētu Dortu Holu, nepiemītot dralorda spējām, un viņam vairs nebija nekāda pamata uz mani būt greizsirdīgam. Bet viņi Safīru nav redzējuši ilgu laiku.

Noskūpstījis sievu, Reginhards mūs pameta, un drīz vien debesīs pacēlās dimanta pūķis, iepriecinot bērnus, kuri, kliedzot, atkal metās pie sienām, sargu nepatikai.

Apmēram piecpadsmit minūtes mēģinājām runāt par abstraktām tēmām, bet kaut kā nesanāca. Visas domas saplūda uz vienu lietu: kur ir Regs un kas notika uz robežas. Droši vien, ja es būtu varējusi izmantot pūķa celiņus svešā reģionā, es būtu devies uz turieni, bet man vajadzēja izrādīt atturību.

— Eirēna, un tomēr, kurš tas varētu būt? — Līna neizturēja. "Un pats galvenais, kā viņš varēja iekļūt Drakendortā bez mana vīra atļaujas?"

— Es pat nevaru iedomāties. Piedod, Lina,” es nožēlojoši nolaidu galvu. "Bet mēs varam jūs aizsargāt."

— Ja nu… Ja tas ir jauns lamatas? — Dimanta Ēna atkal kļuva noraizējusies. — Ja manu vīru vienkārši aizvilinātu. Viņš pats teica, ka šie tavi Zinborro joprojām ir… — viņa nepabeidza, norijot lāstu, kas bija gatavs aizbēgt no viņas lūpām.

"Es nevaru iedomāties, kā ir iespējams pārvarēt barjeru," iejaucās Finbars. "Es tik tikko varēju tikt pāri Pūķa grēdas virsotnēm." Tas nav viegls pārbaudījums pat pūķim, tas ir šausmīgi nogurdinošs. Ja Reginhards nebūtu mani ielaidis, man būtu nācies atgriezties. Barjeru maģija ir unikāla katram dralordam. Es domāju, ka nav neviena Nirfa, kurš būtu atradis veidu, kā caur barjeru iekļūt Drakendortā.

Viņa vārdos bija iemesls. Pat grūtajos gados, kad Drekendortā un Torisvenā valdīja nirfi un pat tad Rega radītā barjera bija nepārvarama, kas varēja mainīties?

— Kāpēc Finbārs nolēma šturmēt grēdu? — es dīki jautāju, lai tikai novērstu Linas uzmanību.

Man nepatika, kā viņa ik pa brīdim nodrebēja, saviebās un saķēra vēderu. Kā viņa sāks dzemdēt? Godu atbalstīt viņu šajā grūtajā brīdī es labprātāk atstātu viņas vīram.

"Es nezināju, kas notiek Torisvenā," Finbārs atbildēja, nedaudz vilcinoties. — Es nezināju, kurš kļuva par jauno draklordu. Un lidošana lokā prasa daudz ilgāku laiku. Nav svarīgi, vai tā ir Torisvena vai virs jūras.

— Un tā ir taisnība.

Saruna nebija ilga, jo Reginhards atgriezās.

Biroja logi pavērās uz plašā pagalma otru pusi, kur parasti nolaidās pūķis, taču no klejojošajiem bērniem bija viegli izdarīt secinājumus. Un drīz birojā parādījās Drakendortas pūķu kungs. Viņš izbiedēto meiteni veda aiz elkoņa. Jāsaka ļoti skaista.