Pūķa zvaigznaja infra

Kādu dienu aiz priedēm atskanēja tarkšķis, parādījās kāda cilvēka kājas, un neveikli zemē nolaidies vīrs, aeromugursomu atsprādzēdams, noprasīja:

—   Jaunais cilvēk, kur te ir Carutina vasarnīca?

Vēstuļu mums nāca veselām kaudzēm, bet nepazīstami apmeklētāji ieradās reti. Katram vis nebūs dūša divas vai trīs stundas lidot no Maskavas līdz vasarnīcai un atpakaļ, ja var aprunāties arī pa tālruni. Pie vectēva mēdza ierasties tikai senie kosmosa draugi, pie mātes — galvenokārt slimnieki. Es vērīgi noskatīju ciemiņu. Manā priekšā stāvēja izspūris un noguris maza auguma cilvēks, gadus trīsdesmit vecs. Kosmosā, es domāju, līdzi ņēma tikai tādus spēkavīrus kā mans vectēvs. Ciemiņam pogcaurumā nebija arī nozīmītes — zelta Saturna. Tādas nozīmītes piešķīra tiem, kuri bijuši ārpus Mēness orbītas. īstie kosmieši ceļojumu uz Mēnesi neuzskatīja par kosmisku. Manā laikā pedagogi strīdējās, vai neuzskatīt Mēnesi par daļu no Zemes — par septīto savrupo kontinentu un vai neizņemt to no astronomijas un nenodot ģeogrāfijai.

«Nozīmītes nav, tātad slimnieks,» es nodomāju un pateicu:

—   Pieņemšana sāksies četros. Es jūs pavadīšu uz lapeni.

Katram gadījumam turējos pieklājīgā attālumā. Starp mātes slimniekiem varēja būt nenormālie. Pa- slepus, bailīgā ziņkārē es viņu vēroju. Protams, nenormāls. Skraida pa lapeni, žestikulē, apgāž kaktusa

podiņu, izber zemi, sarauš ar rokām un nepalūdz vis lāpstiņu.

—   Jūs, slimais, neuztraucieties, — dūšu saņēmis, es teicu. — Ārste būs taisni četros.

Ciemiņš pacēla rokas pret debesīm.

—    Jaunais cilvēk, kur jūs esat mani atvedis? Es prasīju pēc Čarutina vasarnīcas. Man vajadzīgs Pavels Aleksandrovičs, slavenais kosmonauts.

Līdz ausīm nosarcis, es viņu aizvedu uz vectēva kabinetu. Biju tā apjucis, ka atkal paspruka aplamība:

—    Vectētiņ, pie tevis slimnieks!

Vecais vīrs saprata manu aplamību un pārvērta to jokā.

—    Par ko tad jus sūdzaties? — viņš labsirdīgi apjautājās.

—    Par ko es sūdzos? — iesaucās atnācējs. — Man ir gan par ko sūdzēties. Kaut vai par kurlumu, par speciālistu vispārējo kurlumu.

Rādijs Blohins bija no izmirstošās fantastu sugas. Lai būtu fantasts, vajadzīga lieliska veselība, mērķtiecība, neatlaidība, pašpaļāvība un galvenais . . . pilnīgs paškritikas trūkums. Tomēr starp viņiem gadās arī patiesi izgudrotāji. Diemžēl atšķirt tos ir tikpat grūti, kā starp simtiem iesācēju atrast īstu dzejnieku.

Ar zvaigznēm Blohinam tieša sakara nebija. Pēc izglītības celtniecības tehniķis viņš strādāja Galvenās starpplanētu stacijas būvdarbos Austrumāfrikā, Kili- mandžāro kalnā. Svešā jomā nokļuvušam speciālistam gribas visu pārtaisīt pēc sava prāta. Tai laikā — gadsimta sākumā —- jau bija skaidrs, ka neviena planēta nav apdzīvojama un gandrīz neviena nav derīga cilvēkiem. Tad Blohins ierosināja planētas pārgrupēt: Venēru un Marsu ievadīt Zemes orbītā, Marsam sagādāt mākslīgu atmosfēru, bet Venēras atmosfēru attīrīt no ogļskābās gāzes. Viņš ierosināja arī saskaldīt vairākās daļās lielās planētas — Saturnu, Urānu un Neptūnu, — lai samazinātu tur smaguma spēku, bet atskaldītos gabalus ar atomsprādzieniem tuvināt Saulei. Viņš bija iecerējis uz Tritona nometināt pētnieku koloniju un sūtīt tos starpzvaigžņu braucienā. Pēc viņa aprēķiniem, simttūkstoš gadus vēlāk Tritons

varētu apceļot visas tuvākās zvaigžņu sistēmas. Uz Jupitera paaugstināta smaguma spēka apstākļos viņš taisījās audzināt bērnus, lai nostiprinātos viņu jaunie kauli un lai visi bērni uz Zemes būtu īsti spēkavīri. Bet vecus cilvēkus viņš gribēja nometināt uz Mēness, kur kustēties vieglāk nekā uz Zemes.

Blohinam par brīnumu visus šos lieliskos projektus pastāvīgi noraidīja. Tos negribēja apspriest institūtos, negribēja publicēt žurnālos. Blohins nebija slinks un atlidoja uz Kuibiševas jūru pie mana vectēva . .. Un viņš saņēma šādu atbildi:

—   Jūsu nelaime, Radij Grigorjevič, ir tā, ka jūsu domas šķirtas no jums paša. Jūs dzīvojat mūsu gadsimtā, bet domas kavējas jau divdesmit trešajā. Mums it. nemaz nav jāizklīst pa Saules sistēmu, jo tepat uz Zemes ir vaļa un plašums. Jūsu idejas būs vajadzīgas pēc divsimt gadiem. Droši vien jūs kļūsit lepns: vai redz, cik es esmu tālredzīgs. Taču velti. Nav nekāds nopelns nodoties pāragrām problēmām. Kad vajadzēs un būs iespējams, cilvēki izdarīs planētu rekonstrukciju. Tad viņi bez grūtībām pārdomās visu, kas tagad nodarbina jūs.

Blohins nebija vienis prātis ar vectēvu, bet neapvainojās. Domās dzīvot nākamajos gadsimtos viņam likās pagodinājums. Viņš turpināja atklāt Paveļam Aleksandrovičam savu projektu sīkumus. Vecais vīrs smīnēdams sagrāva viņa idejas, bet vienmēr ielūdza viņu uz nākamo svētdienu.

Laikam vectēvam patika nevis Blohina projekti, bet viņa straujā daba, jaunības degsme. Ar laiku Rādijs Grigorjevičs kļuva par mūsu mājas cilvēku, pavadīja te dienas un naktis, gāja uz siltumnīcu, klausījās vectēvu diktējam atmiņas un pie galda sprieda par orbītām, to slīpumiem, periodiem un ekscentricitātēm. Pat māte, nevarēdama vairs izturēt, reiz pie pusdienu galda sašuta: .