Romeo un Džuljeta

Zaļbālā, miglainā; vai met to nost!

Tā viņa — mana dieve! Mana mīla!

Kaut viņa zinātu, kas viņa man!

Vai runāja? Nē, neteica nekā!

Tik acis stāsta, atbildēšu tām!

Cik pārdrošs es — ne mani uzrunā!

Pie debess divi zvaigznes spožākās

Ir citur aizņemtas un tādēļ lūdz

Džuljetas acis mirdzēt viņu vietā.

Ak, ja tas tiešām notiktu, tad mēness

Kā nokaunējies nobālētu tā

Kā lampa rītausmā; bet viņas acis

No debess dzīles viestu gaismu tādu,

Ka putni, rītu jaušot, dziesmu sāktu.

Lūk, viņa savu vaigu atspiež rokā!

Ak, kaut es būtu cimds šai gleznā rokā,

Tad vaigam pieglaustos!

Džuljeta.

Vai man!

Romeo.

Klau, runā!

Ak, runā, gaišais eņģei, runā vēl!

Nakts tumsā man pār galvu parādies

Kā varens debess sūtnis spārnotais,

Ko augšup vērstām brīna pilnām acīm

Un galvu atmestu redz mirstīgais,

Kad gaišais tēls tur peld pa mākoņiem,

Pa gaisa viļņiem dzīlē celdamies.

Džuljeta.

Ak Romeo! Kāpēc tu esi Romeo?

Jel noliedz savu tēvu, savu vārdu!

Ja nevēlies, tik mīlu zvēri man,

Es nebūšu tad Kapuleti vairs.

Romeo pie sevis.

Vai tālāk klausīties, vai uzrunāt?

Džuljeta.

Tik vārds tavs naidnieks mans un tikai vārds.

Tu esi tu, nevis kāds Monteki.

Kas Monteki? Tā nav ne roka, kāja,

Ne plecs, ne vaigs, nedz cits kāds loceklis

Pie cilvēka. Kaut būtu citāds vārds!

Kas gan ir vārds? Vai roze nesmaržos,

Jebkurā citā vārdā nosaukta?

Ja Romeo vairs nesauks Romeo,

Viņš savā pilnībā būs tikpat labs.

Ak, atmet savu vārdu, Romeo!

No tevis tas pat daļa nav, tā vietā

Ņem visu mani.

Romeo.

Pie vārda tevi turu:

Sauc mani mīļo, un es pārkristīts

Vairs turpmāk nedēvēšos Romeo!

Džuljeta.

Kas esi tu, nakts tumsā paslēpies

Un slepen manas domas noklausies?

Romeo.

Es nezinu, kā tagad saukties man,

Mans vārds man pašam ienīstams, ak svētā,

To neciešu, jo tas tavs ienaidnieks.

Ja rakstīts būtu tas, es saplēstu.

Džuljeta.

Ne simtu vārdu ausis uztvērušas

No tavām lūpām nav, tak balsi pazīstu;

Vai esi Romeo no Monteki?

Romeo.

Ne viens, ne otrs, ja tie tev, daiļā, netīk.

Džuljeta.

Kā tu šeit iekļuvi, jel teic, un kāpēc?

Jo dārza mūris augsts, to pārkāpt grūti.

Tev nāve draud te, — zini, kur tu esi, —

Ja radinieks mans tevi sastaptu.

Romeo.

Ar mīlas spārniem pārlaidos pār sētu,

Nav mīlai akmens mūris kavēklis.

Ko mīla grib, to visu viņa spēj;

Un mani neatbaidīs tavi radi.

Džuljeta.

Ja ieraudzīs šeit — tevi nonāvēs.

Romeo.

Ak nē, man tavas acis bīstamākas

Par viņu zobeniem, ja laipnas tās.

Tad es no viņu naida pasargāts.

Džuljeta.

Ka tikai viņi tevi nepamana.

Romeo.

Nakts sega viņu acīm mani slēpj.

Ja nemīli tu mani, lai tad atrod.

Man viņu naidā dzīvi labāk beigt

Nekā bez tavas mīlas ilgāk nīkt.

Džuljeta.

Bet kas tev ceļu parādīja šurp?

Romeo.

Tik mīla skubināja mani meklēt;

Tā padomu man deva, es — tai acis.

Gan jūrnieks neesmu, bet, ja tu būtu

Krasts tālākais, ko jūras bangas skalo,

Es dotos turp pēc tāda dārguma.

Džuljeta.

Ja tumsas maska nesegtu man seju,

Tu redzētu, kā pietvīcis mans vaigs

Par to, ko tu te pirmīt noklausījies.

Gan tiktos rātnai būt, gan noliegt to,

Ko runāju, bet — nost ar izlikšanos!

Tu mani mīli? Zinu, teiksi «jā»;

Es ticu tavam vārdam: zvērēdams

Tu ari vari vilt. Pats Jupiters,

Kā teic, par mīlētāju viltu smejas.

Ak jaukais Romeo, ja mani mīli,

To teic patiesi un no visas sirds.

Ja domā tu, ka uzticos tik viegli, —

Es ļaunošos un spītā teikšu «nē»,

Lai varētu tu mani palūgties.

Vai ne, mans Monteki, es pārāk naiva,

Un vieglprātīgu mani vari saukt?

Bet tici, draugs, es uzticīgāka

Par tām, kas citādas prot izlikties.

Es arī vienaldzīga izliktos,

Ja neviļus tu dzirdējis nebūtu,

Ko, dziļi mīlēdama, ciešu. Piedod

Un neņem sirsnību par aušas mīlu,

Ko šeit tev atklājusi tumšā nakts.

Romeo.

Es zvēru tev pie gaišās mēnesnīcas,

Kas dārza koku galus sudrabo.

Džuljeta.

Pie mēness nezvēri, tas nepastāvīgs

Un bieži maina savu izskatu, —

Lai tava mīla nekļūst grozīga.

Romeo.

Kā to lai apzvēru?

Džuljeta.

Ak, nezvēri nemaz;

Ja gribi zvērēt, tad pie sevis paša,

Kāds esi tu, mans dievinātais elks,

Un es tev ticēšu.

Romeo.

Ja mīl man sirds …

Džuljeta.

Nē, nezvēri! Kaut tu mans prieks un laime,

Bet mani neielīksmos solījums:

Par ātru, negaidītu, pēkšņu tas,

Kā zibens liesma izzūd, pirms vēl mēs

To pieminam. Ar labu nakti, draugs!

Mums mīlas pumpurs vēsmā vasarīgā

Līdz rītam izplauks ziedā brīnišķīgā.

Ar labu nakti! Saldais miegs lai nes

Tev mieru, kādu krūtīs jūtu es!

Romeo.

Vai neaplaimotu tu mani pamet?

Džuljeta.

Ak, kādu laimi vēl tu šonakt vēlies?

Romeo.

Jel solies man, kā es tev solījos.

Džuljeta.

Tev mīlu zvērēju, pirms to man lūdzi,

Un gribētos to atkal apzvērēt.

Romeo.

Tu solījumu atņem? Kāpēc gan?

Džuljeta.

Lai vēl arvienu būtu tev ko dot.

Un vēlos tikai to, kas man jau ir.

Kā jūra bezgalīgs ir devums mans,

Un dzija mana mīla; jo tev dodu,

Jo vairāk mīlas atliek man, ko dot.

Bet, klau, tur iekšā sauc! Nu sveiks, mans mīļais!

Iekšā dzirdams aukles sauciens.

Ja, auklīt! — Esi uzticīgs, Monteki!

Vēl drusku pagaidi, es iznākšu.

Ieiet iekšā.

Romeo.

O, svētlaimīgā nakts! Man tomēr bail,