Romeo un Džuljeta

Vai tas nav tikai sapnis pusnakts laikā,

Pārlieku salds, lai būtu īstenība.

Džuljeta parādās augšā.

Džuljeta.

Trīs vārdus vēl, mans Romeo, tad sveiks.

Ja savā mīlā godīgā tu vēlies

Par sievu mani ņemt, tad paziņo

Ar cilvēku, ko rit tev sūtīšu,

Kur mēs un kad tad varam laulāties, —

Es savu laimi tev pie kājām likšu,

Tev dzīvē uzticīgi sekošu.

Aukle iekšā.

Sinjora!

Džuljeta.

Es eju jau! — Bet, ja tavs nodoms nelāgs,

Tad, lūdzams …

Aukleiekšā.

Sinjora!

Džuljeta.

Jā, jā, tūlīt! —

Ne vārda vairs. Ej, ļauj man vienai sērot.

Rīt sūtīšu.

Romeo.

Es justos aplaimots …

Džuljeta.

Simtreiz ar labu nākti!

Aiziet.

Romeo.

Bez tava gaišuma nakts simtkārt baisa.

Pie mīļās steidz kā skolas zēns uz mājām,

Bet prom — kā zēns uz skolu laiskām kājām.

Lēnām iet projām.

Džuljeta vēl parādās augšā.

Džuljeta.

Cst, Romeo! — Kaut spētu viņu saukt,

Kā medinieks ar savu svilpi atsaukt

Spēj vanagu. Bet nē, kas slēpties spiests,

Tas smok un nedrīkst skaļi gavilēt.

Jo citādi šo vārdu atkārtoti

Es sauktu tā, ka atbalss aizsmaktu,

Bez mitas atbalsojot: Romeo!

Romeo.

Sirdsmīļā atkal manu vārdu sauc.

Cik sudrabaini naktī mīļās balss

Kā mūzika skan ausīs dzirdīgās!

Džuljeta.

Romeo!

Romeo.

Tu mana mīļā!

Džuljeta.

Kad rītu

Lai pie tevis aizsūtu?

Romeo.

Ap deviņiem.

Džuljeta.

To darīšu. Cik ilgi vēl ko gaidīt! —

Bet piemirsu, kāpēc es tevi saucu.

Romeo.

Ak, ļauj man palikt šeit, līdz atceries.

Džuljeta.

Tad piemirsīšu vēl, lai ilgāk paliec,

Un atcerēšos, cik mums kopā labi!

Romeo.

Es palikšu, lai tu vēl aizmirstu,

Un aizmirsīšu, ka man citur mājas.

Džuljeta.

Drīz ausīs rīts; es vēlos, ka tu ej.

Bet tālāk ne, cik savam putniņam

Ļauj draiskulīte pacelties no rokas,

Un, turot saitē mazo gūstekni,

Tā atpakaļ velk zīda pavedienā,

Jo negrib palaist viņu brīvībā.

Romeo.

Kaut būtu es tavs putniņš!

Džuljeta.

Es tāpat;

Ar saviem glāstiem tevi nomāktu.

Nu sveiks! Ir šķiršanās tik sēri salda,

Ka atvadīšos es, līdz rīts jau valda.

Ieiet Iekšā.

Romeo.

Lai miers tev krūtīs gulst, slēdz acis miegs,

Un, ak, kaut būtu es tavs miedziņš liegs!

Nu klosterī pie svētā tēva steigšu,

Mūs lūgšu svētīt, mūsu laimi teikšu.

Aiziet.

TREŠA AINA

Mūka Lorenco celle.

Ienāk mūks Lorenco ar groziņu.

Mūks Lorenco.

Rīts pelēkais nakts sejā veras smaidot,

Pa padebešiem blāzmas starus svaidot;

Kā dzērājs reibā — ēnas projām līgo,

No Titāngaitas bēgot ugunīgās.

Pirms saule kvēlās acis vajā ver

Un dienas gaitā rasu neizdzer,

Man jāpielasa grozs pa lauku tālēm

Gan indīgām, gan veselības zālēm.

Šī zeme dabai māte ir un kaps,

Kas viņas klēpī dzimst, tur aprakts taps.

It viss, kas vien no zemes klēpja ceļas,

Tie, viņas krūti zīžot, spēkus smeļas;

To starpā nozīmīgs vismazais nieks,

Lai cik tie dažādi, neviens nav lieks.

Kāds spēks un vērtības mīt visā dabā,

Ko zieds vai augs, vai akmens sevī glabā!

Nav dabā it nekas tik ļauns un sīks,

Kas labu nenes vai ir nederīgs;

Un nav nekas tik labs, kas, novērsts nostu

No īstā ceļa, nekļūtu par postu.

Pat tikums, greizi tverts, kļūst ļaunums mums,

No cēliem darbiem izaug netikums.

Un savos sīkos audos puķe koša

Slēpj sulu, indīgu un dziedinošu:

Ja pasmaržosi, spēks tev atspirgsies,

Ja baudīsi, sirds pukstēt apstāsies.

Tā cilvēkā mīt divējādas varas,

Tur labs un ļauns ved cīņas, sīvas, garas.

Kur ļaunās tieksmes pārsvaru sāk ņemt,

Tur nāves grauzējs dzīvo stādu kremt.

Ienāk Romeo.

Romeo.

Labrīt, mans tēvs!

Mūks Lorenco.

Lai teikts un slavēts dievs!

Kas mīļi sveic, tik agri ieradies?

Mans dēls, šķiet, nemiers asinis tev jauc,

Ka tu tik agri gultu pamest trauc.

Mūs, vecos, raizes patur nomodā:

Kad raizes māc — laiks aizrit bezmiegā,

Bet jaunībai bez rūpēm un bez bēdas,

Miegs, miesām dusot, zelta sapņus vēda.

No tava agrīnuma noprotu,

Tev kaut kas kait, ka augšā trūcies tu;

Es teikšu, neesmu ja atklājis, —

Mans Romeo nemaz nav gulējis?

Romeo.

Tā ir; man mieru saldināja citi.

Mūks Lorenco.

Dievs žēlīgs! Tu pie Rozalīnas miti?

Romeo.

Pie Rozalīnas? Svētais tēvs, patiesi,

Sis vārds un viņas tēls man aizmirsies.

Mūks Lorenco.

Tas labi, dēls; bet teic — kur biji tu?

Romeo.

Tad teikšu, pirms tu otrreiz vaicātu.

Pie naidnieka mēs šonakt dzīrojām;

Tur mani ievainoja nejauši

Un es tāpat; nu nāku lūgt, lai tu

Ar savu svētību mūs dziedētu.

Es neienīstu, tēvs, nedz vajāts tieku,

Seit aizlūgdams par savu ienaidnieku.

Mūks Lorenco.

Dēls, saki skaidrāk, kas tev būtu zināms:

Grēks mīklās sūdzēts paliek neatminams.

Romeo.

Nu, labi, sirds man glabā svētu ķīlu:

Es Kapuleti skaisto meitu mīlu.

Tāpat man viņa savu sirdi dod;

Viss norunāts; tev atliek savienot

Mūs svētā laulībā. Kur, kad un kā

Mēs saistījām viens otru zvērestā,

To ejot pateikšu; bet vēl turklāt

Man apsolies mūs šodien salaulāt.

Mūks Lorenco.

Ak svētais Francisk, kas te notiek!

Nesen vēl Rozalīna patika,

Nu viņa aizmirsta? Patiesi sacīts:

Ne sirdī mīla jaunībai, bet acīs.

Ak asru plūdi, kuros mirka vaigs