Sargasi kosmosā

—  Es došos turp, kurp mani norīkojis Psihologs,— viņš stingri sacīja. - Visas šīs runas par brīvas tirdzniecības bīstamību nav ne graša vērtas. Paklejo­sim gadu kosmosā, Sends, un tad tu varēsi runāt…

Arturs iesmējās. ,

—   I<ā tad — es gadu «Intersolarā», tu gadu sava

salauztajā silē. Nākamreiz es izmaksāšu pusdienas, Viking tev nepietiks naudas, lai nosegtu rēķinu, — lieku desmit pret vienu, ka tā būs. Bet tagad, — viņš palūkojās pulkstenī, — es vēlos apskatīt «Zvaigžņu skrējēju». Vai kāds no jums nāks līdzi?

Šķita, ka Rikijs un Henlefs ir ar mieru, — vismaz viņi tūlīt piecēlās, lai pievienotos Arturam. Deins pa­lika turpat, lai pabeigtu lieliskās pusdienas, pārlie­cināts, ka paies ilgs laiks, līdz viņam radīsies izde­vība atkal nogaršot kaut ko tādu. Šķiet, viņš bija izturējies ar cieņu, lai gan Sendss viņam bija līdz nāvei apnicis.

Bet ilgi viņš nepalika viens. Kāds apsēdās Rikija krēslā otrpus galdiņam un jautāja:

—   Tu uz «Saules karalieni», puis?

Deins ātri pacēla galvu. Vai tas būtu jauns Artura joks? Bet šoreiz viņš savā priekšā ieraudzīja jauno astrogatoru no blakus galdiņa. Ielūkojoties -viņa at­klātajā sejā, Deina dusmas mazinājās.

—  Tikko saņēmu norīkojumu. — Viņš pasniedza sa­runu biedram žetonu.

—   Deins Torsons, — nēģeris skaļi izlasīja. — Mani sauc Rips Senons… Riplijs Senons, ja gribi zināt precīzāk. Bet tas, — viņš pamāja televīzijas varo­nim, — tas ir Ali Kamils. Mēs abi esam no «Karalie­nes». Tātad tu esi kravas uzrauga palīgs, — viņš pusjautājoši nobeidza.

Deins pamāja un sasveicinājās ar Kamilu, cerē­dams, ka nav izrādījis savu neveiklību ne ar balsi, ne izturēšanos. Viņš nosprieda, ka Kamils aplūko viņu atklāti vērtējoši un acīmredzot neuzskata par diez kādu atradumu.

—   Mēs tieši esam ceļā uz «Karalieni», varbūt nāksi līdzi? — Ripa balsī skanēja tāda draudzīga vienkār­šība, ka Deins tūlīt pat piekrita.

Viņi iesēdās vagoniņā, kas viņus aizvizināja pa lidlauku līdz zvaigžņu kuģu starta ierīcēm, kuras pacēlās tālumā. Pa ceļam Rips visu laiku runāja, un Deinam šis milzis iepatikās arvien vairāk. Senons bija vecāks, droši vien jau pēc gada viņam būs jāsāk strādāt patstāvīgi, un jaunatnācējs ar pateicību tvēra katru informācijas drusku par «Karalieni» un tās apkalpi.

Salīdzinājumā ar lielajiem kompāniju superkuģiem «Saules karaliene» bija nožēlojams punduris. Tās apkalpe sastāvēja no divpadsmit cilvēkiem, un katram bija jāpilda vairāk par vienu pienākumu — uz brīvās tirdzniecības kuģa nebija krasi nodalītas specializā­cijas.

—   Tagad mums jādodas parastā reisā ar kravu uz Naksosu, — Ripa patīkamā balss turpināja. — No turienes, — viņš paraustīja plecus, — kas to lai zina…

—   Tikai ne atpakaļ uz Zemi, — strupi noteica Ka­mils. — Tā kā atvadies no mājām uz ilgu laiku, Torson. Tagad mēs labu laiciņu netrāpīsimies uz šī ceļa. Arī šobrīd mēs esam šeit tikai tāpēc, ka pagadī­jās sevišķs reiss, bet tā notiek labi ja reizi desmit gados.

Deinam likās, ka Kamils izjūt kaut kādu neizpro­tamu baudu, sniegdams šo neiepriecinošo informāciju.

Vagoniņš apmeta loku ap pirmo augsto starta ierīci. Tie bija kompāniju kuģi savos privātdokos — to adatām līdzīgās smailes šķita iesniedzamies mā­koņos, iekraušana ritēja pilnā sparā, apkārt ņudzēja ļaudis. Deins nespēja atraut skatienu no šiem gigan­tiem, tomēr nepagrieza galvu, kad vagoniņš nogriezās pa kreisi un tuvojās citai starta ierīču rindai, kur kuģu bija mazāk — kāds pusducis nelielu brīvo tir­goņu, kas gaidīja startu. Deins nez kāpēc nejutās pārsteigts, kad viņi piebrauca pie trapa, kas veda uz pašu noplukušāko no tiem.

Bet Ripa balsī jautas mīlestība un neviltots lep­nums, kad viņš paziņoja:

— Te viņa ir, draugs, labākais tirdzniecības kuģis zvaigžņu trasēs. Viņa ir īsta lēdija, mūsu «Karaliene»!

2. PASAUĻU IZPāRDOšANA

Deins iegāja kravas uzrauga dienesta kabīnē. Cilvēks, kas tur sēdēja mikrofilmu kasešu un dažā­das pieredzējušam tirgotājam nepieciešamas apara­tūras ielenkumā, nepavisam neatbilda viņa priekšstatam. Pasniedzēji, kas lasīja lekcijas Birojā, bija gludi sasukājušies, labi ģērbti un ar savu ārieni maz atšķiras no veiksmīgiem Zemes ierēdņiem. Dažiem no viņiem, šķiet, vispār nebija nekā kopīga ar kosmosu.

Turpretī par Dž. Van Raika piederību Dienestam liecināja ne tikai formas tērps. Tas bija cilvēks ar plāniem, gandrīz baltiem matiem un drīzāk sarkanu nekā iedegušu seju. Turklāt viņš bija liela auguma — tiesa, ne resns, bet ražens, un aizpildīja katru sava mīkstā krēsla collu. Viņš vēroja Deinu ar miegainu vienaldzību; tikpat miegaini un vienaldzīgi Deina blenza liels svītrains runcis, kas zvilnēja uz nelielā galda, aizņemdams turpat vai trešo daļu no tā.

Deins sveicināja.

—   Kravas uzrauga palīgs Torsons ieradies uz kuģa, ser! — viņš enerģiski noskaldīja, kā bija mā­cīts Birojā, un nolika uz galda žetonu. Bet viņa jaunais priekšnieks pat nepakustējās.

—   Torsons… — nodunēja dobjš bass, kas šķita nākam nevis no platajām krūtīm, bet no dziļas mucas pašām dzīlēm. — Pirmais reiss?

—  Ja, ser.